Nebiju domājusi, ka tik ilgi var neizlasīt nevienu grāmatu.

Анатолий Приставкин – Ночевала тучка золотая… (1988)

Anatolijs Pristavkins – Zelta debestiņa pārnakšņoja… (1988)

Anatoly Pristavkin – The Inseparable Twins (1988)

Par grāmatu gadsimta sākumā bija pateikts kas šaušalīgs. Bija bail lasīt, par ko grāmata būs. Par badu, Kaukāzu, jā, bet bija vēl kas.

Jāsaka gan, grāmatas ievads pašu šaušalīgāko laicīgi atklāj. Tāpat arī, kad šaušalīgākais nenotika un nenotika, varēja saprast, ka tā būs apoteoze.

Grāmata īpaši nemīlīga kļūst beigu kukurūzas laukos. Kukurūzas laukos kultūra ir ko vispārēji baisu ielikusi – tur vienmēr notiek noziegumi, cilvēki nepārdomāti bēg un skatītāju ir viegli sabaidīt, starp stiebriem kaut kam rēgojoties.

Lai gan grāmata nebija filma, tālu no patiesības teiktais nav. Grāmatā viss ir vizualizējams, un pat nedaudz atgādina Lato Lapsas grāmatu par dzelzceļa līniju Krievijas dienvidos un Annas Poļitkovskas attēlotās nežēlības fonu.

Pievilcīgākā ir epizode par transportēto Maskavas bērnu peldēšanos pamestos sēra avotos pa ceļam uz galamērķi čečenu zemē.

Grāmatas nosaukums ir krievu dzejnieka Ļermontova dzejas rinda – par mākoni, kas līdz rītam izturēja, piespiedies pie klints.

Lai beigās nebūtu tik skumji, Google Ļermontova dzejoli, līdzīgi kā tulkotāji autora nosaukumu angliski, tulko pa savam:

Lermontov – Balsta

Gulēja Golden Cloud
Uz krūtīm no milzu akmens;
Rītā, kā tas atstājis notikuma vietu sākumā
Ar debeszils jautri spēlēt;

Taču rezultātu palika slapjš krunkains
Veco rock. Vientuļš
Viņš stāv, domāšanu dziļi,
Un viņš raudāja klusi tuksnesī. (1841)

412. УТЕС

Ночевала тучка золотая
На груди утеса-великана,
Утром в путь она умчалась рано,
По лазури весело играя.

Но остался влажный след в морщине
Старого утеса. Одиноко
Он стоит, задумался глубоко,
И тихонько плачет он в пустыне.

1841