Kurts Fridrihsons, Gundega Repše – Mala (2010)

Vizuāli Fridrihsona darbi rada asociācijas ar Egona Šīles gleznām – varbūt tā ir flomasteru tehnika vai košo krāsu ievijums pasteļtoņos. Kopīga arī līniju laušana, kas nav, piemēram, Blumberga darbos, kuri iziet uz apaļo. Fridrihsonam līnijas ir kā no stieples.

Grāmatā apvienotas trīs Fridrihsona izteiksmes formas: vēstules sievai no gulaga, pieraksti no vēlākās dzīves Latvijā un Fridrihsona skices un gleznas. Redzams, kā gulaga periods ir ietekmējis visu mākslinieka daiļradi.

Fridrihsona gulaga laiks bija pieci gadi, kas ir salīdzinoši īss posms. No otras puses, apsūdzētais līdz pēdējam nezināja, kad tiks atbrīvots un  katra diena stiepās nebeidzami. Tie nav gluži tādi gadi, kā A.Aplbauma apraksta grāmatā „Gulags”, bet brīvāki – māksliniekam ir  iespēja satikties ar sievu, kas atbrauc ciemos, viņš regulāri saņem pastu ar krāsām un pārtiku (viņš bija saldummīlis),  nedaudz nopelna pastāvīgā darbā un piepelnās, gleznojot citu ieslodzīto portretus. Izmisums rodas prombūtnes un apkārtējo ieslodzīto degradētās vides dēļ. Cilvēks tomēr spēj ļoti degradēt vidi, kurā pats uzturas, jo aukstums pats par sevi šeit ir bez vainas.

Recenzija par grāmatu īsti nesanāk, jo tad ir vai nu psihoanalītiski jāapskata Fridrihsona personība vai arī jāmēģina atrast Fridrihsonā rakstnieks, kas viņš tīri labi, spriežot pēc domu dziļuma un oriģinalitātes, varētu būt. Ja nepieciešams īsumā raksturot grāmatu, jāsaka, ka grāmata ir par mākslinieka dzīvesveidu un attieksmi pret dzīvi skarbos apstākļos, skatot cilvēku degradēšanos. Dzīvesveids, ko tajā atrodam, ir aptuveni tuvs mūka dzīvesveida askētismam ar dažu dienu moratoriju. Fridrihsona pieredzi var izmantot, ja nonāk citos skarbos apstākļos.

Vislabākās ir vietas, kur ieslodzītais spītīgi pretojas sev. Viņa paša spēku apzināšanās un gan šīs apziņas, gan pašu spēju neizsmeļamība ir tā, kas notur viņu pie dzīvības un ļauj saglabāt saprātīgumu attieksmē pret notiekošo. „Manī ir vēl tik daudz rezervju. Visas cilvēka sejas izteiksmes manai labajai rokai ir tik draudzīgas,” viņš visticamāk ironizē. Tāpat skarbajos apstākļos viņš  brīžiem skaudri sajūt agrākās dzīves liekulību: „Karaļvalsts, kurā es dzīvoju, katram skaidri parāda, kas tu katram (pasaulē) esi. Tādēļ es neredzu sevišķas vajadzības atgriezties.”

Fridrihsons nonāk pie oriģinālas dabas un veselības saistības atklāsmes: „Daba man nav bijusi nekas cits kā veselība”. Sagandējot dabu un attālinoties no tās kā fiziskās enerģijas avota, mēs pakļaujam sevi vecajām un modernajām slimībām.

Grāmata ir iespēja kaut ko uzzināt par konkrēto cilvēku, kā arī ir pieredzes un pasaules redzējuma avots.  Vēstuļu atklātība un autentiskums labi iekļaujas grāmatas saturā blakus gleznām un pierakstiem. Kā raksta Fridrihsons, „reizēm kādas gleznas skaistums izskatās kā apbalvojums, ko saņēmis pats autors .. Kad Goija uzgleznoja „Nošaušanu”, viņš bija viens no upuriem.” Viņš pasaka, ka katrā darbā autors ir saturs. Šai grāmatai ir divi autori, tāpēc arī divi veidi, kā grāmatu lasīt. Fridrihsona gleznās vienmēr būs iekodēts gulaga vēstījums.

Citāti:

•         Cilvēks bez liekām drēbēm, darbiem, draugiem var ļoti tuvoties mākoņiem.

•         Es bieži sevi arī agrāk dzinu pa mežiem un pa šosejām – līdz galīgam nogurumam. Izdzinu no sevis mietpilsoniskās šaubas, patiku, vienaldzību un nespēju izšķirties .. Man daba bija vajadzīga, lai sevi iztukšotu no liekām, priviliģētām, taukainām iedomām.

•         Nevajag apgrūtināt savu dzīvi pat ne ar lieku skaistumu, kas nedrīkst piederēt cilvēkam. Tomēr vajag dzīvot atmosfērā, kurā nenogurst gars. Vienmēr attīrīt apstākļus no infekcijas sākumiem un būt pastāvīgi svaigam, gatavam – saules sauciena ceļam.

•         To neviens nekad nespēj saprast – ka viņu vairs nemīl. Kad nekas vairāk tev neeksistē, arī nelaime beidzas, jo to vairs nevar ne ar ko salīdzināt.