Thomas Mann – Bekanntnisse des Hochstaplers Felix Krull (1954)

Thomas Mann – Confessions of Felix Krull (1955)

Tomass Manns – Avantūrista Feliksa Krula atzīšanās (1959)

Ja pabeigt „Lisjēnu Levēnu” Stendāls nevēlējās vai nespēja subjektīvu iemeslu dēļ, tad Tomasam Mannam pabeigt „Avantūrista Feliksa Krula atzīšanos” vienkārši nebija iespējams, jo viņš nomira. Objektīvais apstāklis nobeiguma trūkumu liek vairāk just, lai gan grāmata otrajā pusē kļūst tik garlaicīga, ka interese zināt nobeigumu zūd un autors it kā sagatavo tā trūkumam.

Grāmata ir par jaunu, pašapzinīgu cilvēku, kurš piedzimis situētā ģimenē, bet tomēr ne tik situētā, lai spētu viņa tieksmes apmierināt, un ne dižciltīgā, kas nodrošinātu sociālo statusu:

„Džentlmenis, ļoti jauki, ka angļu pasaulē ir tāds apzīmējums cilvēkam, kas, nebūdams dižciltīgais, tomēr pelnījis būt par tādu.”

Jau bērnībā Feliks Kruls izjūt tieksmi pēc dižciltīga stāvokļa privilēģijām un kultivē savā rīcībā augstākajā sabiedrībā pieņemtās manieres, jo īpaši galantumu un pieklājību, kas apvienota ar atturību:

„Rupjība tuvina, pieklājība rada atstatumu .. Es tik maz tiecos pēc tā, ka pat drīzāk pavisam izvairījos biedroties ar kādu vai vismaz sargājos uzticēties kādam, jo iekšēja balss man jau agri bija paziņojusi, ka biedrošanās, draudzība un silta kopība nav man domāta, bet ka man pašam saviem spēkiem un stingrā noslēgtībā jāiet savs īpatns ceļš; jā, lai izteiktos precīzāk, man pat likās, ka pārlieku tuva draudzēšanās, dzīrošana ar biedriem, īsi sakot, ļaušanās kādai vaļīgai atklātībai ļaus atsegt kaut kādu manas dabas noslēpumu, atšķaidīs manu dzīves sulu un vājinās visnotaļ manus dzīves spēkus, nolemjot tos izsīkšanai.”

Viņu raksturo izteikti narcistiskas noslieces, kas tomēr nekļūst banālas, jo savu raksturu viņš labi apzinās.

„Avantūrista Feliksa Krula atzīšanās” atmiņā paliek ar pirmo daļu – līdz Feliksa ceļojuma uz Lisabonu sākumam –, ko iezīmē idiosinkrātiskas situācijas un Feliksa Krula visam caurejošais skatījums uz pasauli. Viņš apmeklē cirku, kura triumfējošais un skaisti grimētais varonis aizkulisēs izrādās pūtīšu saēsts un nožēlojams, pēc tēva nāves viņš pārceļas uz Parīzi, kur strādā par liftnieku greznā viesnīcā, kur uzsūc labākās sabiedrības tikumus un iepazīst sievietes, nozog dārgakmeņus, ko pārvērš izejas kapitālā u.c.

Otrās daļas kulminācija ir kāda vilcienā sastapta paleontologa stāstījums par pasaules uzbūvi un cilvēka ģenealoģiju no nekā:

„Lai neapžilbina mūs viņu anatomijas līdzība ar cilvēkveidīgā pērtiķa anatomiju, tās dēļ sacelts pārāk liels troksnis. Cūkas zilajās actiņās, skropstās un ādā ir kaut kas daudz vairāk no cilvēka nekā kaut kādam šimpanzem, un arī cilvēka kailais ķermenis diezgan bieži atgādina cūku .. Cilvēks cēlies no dzīvnieka apmēram tāpat kā organiskais no neorganiskā. Te nāca vēl kaut kas klāt .. Nav bijusi viena, bet trīs pirmradīšanas. Esības rašanās no neesības, dzīvības rašanās no esības un cilvēka dzimšana .. Dzīvības zemes virsū esot relatīvi ātri pārejoša epizode, bet arī esības pati tāda esot – atrodoties starp neesību un neesību.”

Grāmatas sākums ir parodija par Gētes „Poēziju un īstenību”, Gētes autobiogrāfiju un didaktisko materiālu par to, kā jauns cilvēks izglītojas. Ar bijību Manns attēlo Gētes varoņu izsmalcināto sarunu stilu, bet grāmatas darbības vide smagi kontrastē ar Vertera ziedulaiku paaudzes dzīvesveidam raksturīgo brīvību, vienlīdzību un brālību.

“Avantūrista Feliksa Krula atzīšanās” skar tēmu, kas ir padevīga mākslai  – cilvēka centienus iekļūt „labākajā sabiedrībā”. Procesu vienmēr raksturo izteiktāki kāpumi un kritumi nekā ikdienišķā cilvēka dzīvē. Latviešu filma „Tauriņdeja” ir labs piemērs. Grāmata ilustrē teicienu, ka tas spēks, ko mēs saucam par likteni, īstenībā esam mēs paši.