Frensiss Skots Ficdžeralds – Ir maiga nakts… (1974)

Frances Scott Fitzgerald – Tender Is the Night (1951)

Ficdžeralds ir labs rakstnieks iespējams tieši tādēļ, ka savos darbos turējies pie paša dzīves. Pretēji Nabokovam, kas visu pieredzēto pārliek paralējajā, imaginārajā dimensijā, Ficdžeralda romānos dominē viņš pats un viņa līdzcilvēki. No dzīves ņemtos romānos ir klātesošs negaidītības fenomens, piemēram, Nikola saslimst, bet viņa nenomirst, Diks nodzeras, bet viņam ir nākotne. Tā ir priekšrocība, kas izpaliktu tīri izdomātos darbos.

Ficdžeraldā var novērtot labas cilvēka emociju izprašanas spējas. Režisors no aktiera atšķiras ar to, ka režisoram ir jāsaprot, bet aktierim ir jāattēlo. Nav obligāti, ka aktieri paši ir pieredzējuši to, ko spēlē, un ne vienmēr direktori spētu paši attēlot sevis sacerēto. Rakstnieks ir pielīdzināms režisoram un viņam ir nepieciešams spēt iejusties dažādu personāžu ādā, saprast viņu stimulus un impulsus. Rakstniekam ir nepieciešams zināt, kā domā vīrieši un kā domā sievietes, kā izturas bērni un kā mijiedarbojas dažādi sociālie slāņi. Rakstniekam ir jāprot saredzēt un izprast citi, bet pašam ne obligāti jābūt īpaši ekspresīvam un spējīgam uzspēlēt. Drīzāk ir otrādi – ekspresīvajiem autoriem, kādi ir, piemēram, Hemingvejs, Londons vai Nabokovs, romānu varoņi dzīvo darbīgu, bet ne īpaši domām bagātu dzīvi, Nabokova gadījumā – tas nenāk par sliktu, jo uz viņa grāmatām var skatīties kā verbālām gleznām.

Saturiski Ficdžeralda romānus raksturo vizuāls tēlojums apvienojumā ar sociālu vēstījumu. Viņa romāni, lai gan visai akurāti fiksē notikumu vietas, nav tik dokumentāli kā Ibsenam vai Upītim, jo pieliek klāt arī vietu īpatnības, iezīmes, atklāj to simbolisko jēgu un atmosfēru, kā arī nav tik bezjēdzīgi kā Selindžera „Uz kaujas rudzu laukā”. Ficdžeralds atgādina Francuāzu Sagānu, kas skar būtiskākas tēmas.

„Ir maiga nakts” darbība risinās Franču Rivjērā, Cīrihē un Romā. Visām vietām iespējams ar Google maps izsekot, teiksim, paskatīties, kā izskatījās funikulers, kurš brauca tik zemu, ka varēja plūkt puķes, Cīrihes ezers, pie kura atradās psihiatriskā klīnika utt.

Romāns ir jūtami zaudējis no tā, ka Ficdžeralds, pielāgojoties sabiedrības prasībām, to hronoloģiski iztaisnoja. Romāni ar laikā sajauktu darbību parasti ir baudāmāki, jo liek vairāk domāt par lietu secību un katras rīcības relativitāti un gaistošo raksturu. Līdzīgi kā filmām, laiku sajaukums arī grāmatām ir vērtīgs māksliniecisks uzlabojums.

Ja salīdzina ar „Lielo Getsbiju”, šī ir vairāk eiropeiska grāmata. Attiecības ar naudu, lai gan ir līdzvērtīgi augstas klases, ir mazāk materializētas, tomēr arī parādās:

„Lai Nikola šai pasaulē varētu pastāvēt, tika patērēts daudz darba un daudz atjautības. Viņas labad vilcieni apjož apaļo kontinenta vēderu, Čikāgā sāk savu skrējienu un Kalifornijā beidz; viņas labad kūp košļājamās gumijas fabriku dūmeņi un arvien ātrāk griežas konveijera veltīši; kublos tiek mīcīta zobu pasta un no vara rezervuāriem tecināts aromātisks eliksīrs; augustā pārdevējas ar skubu marinē tomātus un ziemsvētku vakarā vairs nejaudā nostāvēt aiz standartcenu letes; indiāņu jaukteņi svīst Brazīlijas kafijas plantācijās, un lētticīgie pēkšņi attopas, ka patentu uz viņu izgudrojumu is piesavinājies cits… šie un vēl daudzi, daudzi atdod desmito tiesu Nikolai, tā ir vesela sarežģīta sistēma, kas darbojas bez pārtraukuma.”

Tāpat mazāk ir jūtams trūkums kā atsvars; tā vietu ieņem psiholoģiskas problēmas un emocionālā nenoturība (pat grūti teikt, kā sliktāk.) Ficdžerals ir un paliek atmosfēras un divvientulības rakstnieks, kuru ekranizējot sanāk tikai kas līdzīgs „Nāvei Venēcijā”.