Gilberts Kīts Čestertons – Cilvēks, kurš bija Ceturtdiena (1908)

Gilberth Keith Chesterton – The Man Who Was Thursday (1908)
Gilberts Kīts Čestertons – Cilvēks, kurš bija Ceturtdiena (2008)

Kad, vieglprātīgi iepazīstoties ar autoru pirms iepazīšanās ar visu darbu pilnībā, zaudēju par abiem interesi, es atkārtoti spēju sevi ieinteresēt, mainot lasīšanas valodu. Kādēļ gan nepabeigt šo darbu, kas bija sācies tik cerīgi? Un tikai tādēļ, ka pielūgt “reliģiju” man liekas līdzīgi kā pasludināt par svēto Ābramu Linkolnu. Atmest grāmatu tikai tādēļ, ka autors bijis reliģiozs, nebūtu gudri: daudz labu darbu paliktu nelasīts (…).

Gudri kristieši pasauli tikai izdaiļo, savukārt stereotipi par reliģijām nedara godu pašiem ateistiem.

Britu autors Gilberts Kīts Čestertons ir sava laika bērns – izsmalcināta un rafinēta valoda ir ne tikai viņa, bet arī viņa laikabiedru, Šova un Vailda iezīme. Kamēr Šovs bija rūdīts sociālists, bet Vailds – dekadents, Čestertonam izdevās būt tiešam pretstatam abiem. Grāmatas ievaddzejolī (kuram nezin kādēļ latviskajā tulkojumā atmests nozīmīgais pēdējais pants) autors savu bērnu dienu fonu raksturo kā laiku, kad “zinātnē pieteica iedomas, mākslā slavēja trūdus”, pār pasauli bija pārvilcies “slims mākonis” un vien retais uzdrošinājās saukt pēc “tīrākam lietām” – “desmit miljoniem zāles stiebru”. Čestertona ilgotajā nirvānā ietilpst arī Dievs un “laba Republika”.

“Cilvēks, kurš bija Ceturtdiena” ir politiska grāmata – tas ir tāds laiks: krustojas tikumi ar defektiem, liela bagātība ar galēju nabadzību, stingrs šķiriskums ar centieniem izlauzties -, bet ne tikai. Čestertons pēc būtības ir mākslinieks, un, iespējams, raksturojot galveno varoni Saimu, viņš raksturojis pats sevi:

“Gabriels Saims nebija slepenpolicists, kurš izliekas par dzejnieku; viņš patiešām bija dzejnieks, kurš bija kļuvis par slepenpolicistu. Un arī viņa naids pret anarhiju nebija liekuļots. Viņš bija viens no tiem, kurus dzīve, pateicoties uzskatāmam apkārtējo stulbumam, agri ir novedusi līdz izteiktam konservatīvismam.”

Saims savu pozīciju nemanto, bet iegūst pieredzē: kā sacelšanos pret sacelšanos, rebellion against rebellion.

Tomēr, ja savas pirmās nodaļas, lai gan misticiskas, ir morāli skaidras, tuvinoties beigām, autora pozīcija nolasāma arvien grūtāk. Zināšanas par autora ortodoksālajiem uzskatiem, kas sākumā šķietami atbaidīja, tagad noder; citādi būtu grūti atrast jēgu konstantajā tikumīgā un zemiskā atskaites punkta maiņā grāmatas lappusēs. Un, pat ja autora pārliecība ir kaut cik zināma, beigās skaidrība a priori nav ieplānota: ar Sokrātisku ironiju Čestertons iemiesojas ikkatra sava iespējamā oponenta domu gājienā, prognozē tā soļus vairākus gājienus uz priekšu, sevi atstājot neizdibināmu.

Šī ir pirmā grāmata, ko lasu oriģinālā un tulkojumā vienlaikus: pirmkārt, tādēļ, ka atklāju, ka tulkojums pārāk atkāpies no oriģināla, otrkārt – Čestertonam ir brīnišķīga valoda (kas, jau minēju, ir laikmeta iezīme un, manuprāt, radusies aktīvās polemikas rezultātā). Viņa krāsu virtuozitāte salīdzināma ar Ficdžeralda tēlainību “Lielajā Getsbijā” – ne ar tiem slavenajiem visuresošajiem spīguļiem, bet uzmanīgs lasītājs atcerēsies ko tādu kā “zaļo uguntiņu” East Egg krastā un pelēko pelnu ieleju pie liktenīgā lielceļa. Tad lūk, Čestertonā ir no pēdējā: no kuterīša nākošā gaisma spīd sarkana kā pūķa mazuļa acs, viņa rieti un ausmas ir detektīvromānu cienīgi, Safronparks un ceriņi iezīmē gan romāna apļveida struktūru, gan krāsu paleti. Viņa uzburtais kolorīts raksturīgs ekspresionisma māksliniekiem; “Cilvēks, kurš bija Ceturtdiena” atgādina “Kliedzienu”, kurš smaida ar dadaisku Monas Lizas smaidu.

Pārslīpējumi, kontrasti, galējības – tas ir Čestertons, saukts arī par paradoksu meistaru. Paradokss ir viņa literārā taktika un iekšējais stimulants. Bertolučī “Sapņotājos” ir vieta, kur Teo strīdas ar M…, kurš ir pārāks: Čaplins vai Kītons? Ekscentriskais, nesamierināmais francūzis Teo un viņa miermīlīgais, konformistiskais studiju biedrs no aizokeāna lielvalsts, kura kā reizi plosās Vjetnamā. “Mākslinieks ir anarhists, un anarhists ir mākslinieks,” saka Čestertona Teo – varonis Gregorijs. Vīrs, kas met bumbu, ir mākslinieks ar to, ka pāri visam dod priekšroku nejaušībai. “Īsta dzejnieka prieks ir tikai un vienīgi haosā. Ja tā nebūtu, tad jau vispoētiskākais veidojums pasaulē būtu apakšzemes dzelzceļš.” – Tā ir? Ne gluži. – Pēc metrostacijas Slounskvērā nonākt galā Viktorijā, tā, lūk, ir māksla, paredzamībā ir māksla, tā simbolizē uzvaru cīņā ar haosu, apgalvo jau pieminētais slepenpolicists Saims.

Nevar būt nekā saistošāka, kā iekaisis strīds starp personām, kuras abas šķiet simpātiskas.