Džons Faulzs – Kolekcionārs (1963)

John Fowles – The Collector (1963)
Džons Faulzs – Kolekcionārs (2007)

Šo grāmatu izlasīju tik ātri, ka tās vārdu nemaz nepaspēju pavietot zem “current reading” titula. Tā izšalca cauri kā viegli lasāms Nabokovs vai lēni lasāms Stīvens Kings.

Īsos vārdos, Faulza “Kolekcionārs” ir par vīrieti, kurš ieslēdz meiteni pagrabā, kur viņa mirst – īsāks konspekts iespējams tikai par “Lolitu”. Un, kad pabeidzu, tad tikai sākās: kas, pie velna, tas bija?

Vislabāk būs sākt ar šādu truismu: būšana bez sava viedokļa, tas ir nepastāvīgs stāvoklis – kā ledusauksts ūdens pāris grādus zem nulles, kad piesit, tas sasalst, tā arī nepastāvīgs viedoklis tiecas kristalizēties.

Iespējams tādēļ, ka lasītājs vienmēr vēlas sevi redzēt labā gaismā – lai gan ir novēroti arī gadījumi, kad lasītājs grāmatai ļauj sev uzbraukt ad hominem (patiesības par vidējo latvieti, teiksim) – un, šīs prasības spiests, pielāgojas saturam, autora pozīcijas mīklainība ir izdevīgs paņēmiens kā piesaistīt lasītāja uzmanību un panākt viņa mentālu iesaisti. Ja paraugās no otras puses, tas ir, no lasītāja pozīcijām, darbi ar neskaidru morālo vai kādu citu interesējošo stāju šī paša iemesla dēļ ir saistošāki par citiem. Bernards Šovs 19.gs. pirmās puses rakstniekus, konkrētāk, Dikensu, Dimā, nodalīja no 19.gs. otrās puses raksniekiem, Ibsena, Tolstoja, Čehova inter alia, ar to, ka pēdējie sajauc prātu, kamēr pirmos var lasīt no sākuma līdz galam bez īpašas intelektuālas piepūles.

Ja par Nabokovu vismaz ir zināms, ka neskaidrība ir viņa autortehnika un tīšs literārs paņēmiens, ka viņš savos darbos ir daudz paslēpis utt., Faulza “Kolekcionārs” (latviskajā tulkojumā) autora nolūkus atstāj ēnā tītus – vai tā ir kritika mietpilsonībai? vai varbūt mākslas neglābjamajai savtībai? Savā ziņā muļķīgākais, kas var būt, ir saskatīt darbā to, kas tajā nav, un jo muļķīgāk tas ir tad, kad darbā a priori tiešām nekā nav. Tas ir, no gudra darba ar vieglāku sirdi iespējams izsecināt aplamības, bet dziļuma atrašana … ir … Joprojām šaubos, cik dziļa ir Kafkas daiļrade, un – vai absurdistu pievilcības atslēga eksistē arī ārpus teātra un kino (Pintera “Sleuth” ir šedevrs).

Par Faulza “Kolekcionāru” izveidojies pretrunīgs viedoklis, kas ir tiešā veidā atkarīgs no tā, kāda ir bijusi romāna iecere un kādi ir pārējie viņa darbi. No vienas puses, par grāmatu ir iespējams “tradicionāls” skatījums, kur ieslodzītā Miranda simbolizē Nīčem raksturīgo maksimālismu un avangardu, ko sagūsta mietpilsonība un pelēcība, tai pat laikā galvenais varonis Frederiks ar dažiem sporādiskiem izņēmumiem kā “Es tanti nevainoju; tas ir dabiski, it īpaši, ja meita ir krople. Es vispār uzskatu, ka tādi kā Meibela būtu jāiemidzina, bet tam nav nekāda sakara ar lietu” – atstāj miermīlīga un piezemēta, bet nebūt ne nedomājoša cilvēka iespaidu:

“Pirms Mirandas es neko daudz par sievietēm nedomāju. Zinu, ka man pietrūkst kaut kā tāda, ko viņas visas meklē. Tādam rupjam tēviņam kā Kračlijam pie meitenēm ir panākumi .. Es laikam esmu piedzimis bez šī rupjā dzīvnieciskuma. (Un par to tikai priecājos. Manuprāt, pasaule kļūtu daudz labāka, ja būtu vairāk tādu cilvēku kā es.)”

un

“Ja cilvēks ir grābējs un izvirtulis kā lielākā daļa mūsdienās, ar tādu naudu droši vien var visu ko pasākt. Bet man jāteic, ka es tāds nekad neesmu bijis.”

No otras puses, Mirandas vārdos var saklausīt paštaisnumu un pretenciozitāti, kas ar aizgūtām idejām metas cīņā pret pašas pamatiem:

“Viņš liek man pārvērsties; man gribas dejot viņam apkārt, man gribas viņu pārsteigt, apstulbināt un apžilbināt. Viņš ir tik lēns, tik truls, tik nedzīvs. (Bez iztēles. Bez izdomas.) Kā cinka baltums. Liekas, ka viņam ir dīvaina, tirāniska vara pār mani. Viņšp iespiež mani būt mainīgai un darboties. Izrādīties. Šī nīstamā vāju cilvēku tirānija! Tā reiz teica Dž.P.”

Kofliktējošais redzējums sāk traucēt, kad parādās neatbilstība starp priekšstatiem par galveno varoni Frederiku: grāmatas pirmajā daļā atspoguļotā viņa introspekcija asi kontrastē ar tai sekojošo sagūstītās meitenes dienasgrāmatu; tiktāl nebūtu nekas, ja vien nobeigumā sagūstītāja pozīcija jau nešķistu pastarpināta ar meitenes redzējumu un ne vairs autentiska. Pirmajā daļā redzamais varonis, kurā vēl iespējams iejusties, nobeigumā kļūst it kā par citu, daudz vulgārāku un samākslotāku personu, par kuru Mirandai izlaužas gara, konfrontējoša tirāde:

“Briesmīgais vecis, kas uzmetas mugurā Sindbadam – jūras braucējam. Jā, tieši tāds tu esi! Tu ieķeries mugurā visam, kas šajā pasaulē ir brīvs, godīgs un stiprs, un nomoki to ar savu miroņa svaru. .. Visi Kalibanam līdzīgie mūs ienīst, jo mēs esam citādi. Mēs neesam tādi kā viņi, un viņi nav tādi kā mēs. Tieši tāpēc mūs vajā, izstumj, iesloga, par mums ņirgājas; viņi aizbāž sev ausis, žāvājas un aizsien acis, lai tikai nevajadzētu mūs saredzēt un ņemt vērā. Pēc tam kad dižākie no mums ir miruši, kalibani viņu priekšā lien uz vēdera. Izdod kaudzēm naudas par van Goga un Modiljāni gleznām, kurām agrāk spļāva virsū. Izņirgājās. Apmētāja rupjiem jociņiem. .. Ienīstu neizglītotos un nezinošos. Ienīstu uzpūtīgos un pakaļdarinātājus. Skaudīgos un nenovīdīgos, saīgušos, maziskos un šaursirdīgos. Ienīstu visus parastos, garlaicīgos cilvēciņus, kas nekaunas no savas parastības un garlaicības. Ienīstu tos, ko Dž.P. sauc par jauno vidusšķiru. Ar visu viņu naudu un mašīnām, televizoriem, banalitātēm un neizturami bezgaumīgajiem mēģinājumiem atdarināt buržuāziju. Es mīlu godīgumu un brīvību, un augstsirdību. Mīlu darboties, mīlu būt kustībā. Mīlu tādu esamību, kas nestāv uz vietas, bet attīstās un virzās. Mīlu visu, kas nav sastindzis un miris.”

Prognozes, kas vēlāk piepildās, ievada Mirandas izteikums:

“Es baidos no kaut kā tāda, ko tu pats sevī vēl neapzinies .. Jūtu, ka tas slēpjas kaut kur tepat, šinī istabā, šinī situācijā. Tas ir gatavs lēcienam. Uzbrkumam. Es pat teiktu, ka mēs abi kopā cīnāmies pret šī briesmoņa izlaušanos.”

Lolitas un Humberta līdzsvars tiek izjaukts; Hanibāls tiek pārāk dēmonizēts.

Vai ar konsekcences trūkumu starp romāna daļām autors centies pateikt, ka neparedzētos apstākļos cilvēks nevar paradzēt izmaiņas pats savā dabā?

Ar “Lolitu” kopīgs ir vēl kas – tas ir stāstījuma veids, kurā varonis it kā taisnojas par savu rīcību, radot episkuma sajūtu jau ar to vien, ka ir acīmredzams, ka grāmatas sākumā, kas būtībā seko pēc beigām, viņš vēl ir dzīvs:

“Jāteic, ka tanī brīdī man nebija ne mazākā nolūka pārbaudīt, vai mājā iespējams turēt slepenu ciemiņu. Nevaru pateikt, kāds īsti bija mans nolūks. Es vienkārši nezinu. Atmiņā saplūst agrāk izdomātais ar vēlāk darīto.”

Pārsteidzoši daudz citu lasītāju izsaka viedokli, cik dziļi – galvenokārt, šausminoši – grāmata ir viņus ietekmējusi. Jāatzīst, man pa īstam šausmas sajūtamas tikai Kinga romānos – trilleris nav uzslava; tajos, kas ir klasika, ir kas vairāk.