Vladimirs Nabokovs – Blāvā uguns (1962)

Vladimir Nabokov – Pale Fire (1962)

Vladimirs Nabokovs – Blāvā uguns (1962)

Pagājis Eliota aprīlis – April is the cruellest month. Šogad tāds izvēršas maijs, vēsturiski piesātinātākais mēnesis – ceturtais, devītais, divdesmit pirmais, četrdesmit astotais… – šogad maijs bijis cietsirdīgs ar pirmo. Ciešanas, stipras kā čefīrs, – the pole position ciešanas – dod pirmās raudzes izejmateriālu.

Under the wide and starry sky,

Dig the grave and let me lie.

Glad did I live and gladly die,

And I laid me down with a will.

This be the verse you grave for me:

Here he lies where he longed to be;

Home is the sailor, home from the sea,

And the hunter home from the hill.

Roberta Lūisa Stīvensona – jā, tā paša garā Džona Silvera un vēl kā autora – „Rekviēms”; skotietis, kurš, apceļojis pasauli, atgriežas dzimtajos pakalnos to stand still. Vai klājas tā pieteikt Nabokovu? Klājas, jā – prelūdijā Nabokova „Blāvajai ugunij” šajā šausmīgajā, briestošajā, zaļojošajā maijā.

Vakar rakstīju, ka lielās sāpēs nāk uz āru vislabākā literārā gaume, un šādā stāvoklī nelasīsi kādu tur … (nenāk prātā neviens nosodāms rakstnieks, neviena vārda nav atmiņā), bet ņemsi visdziļāk ierakto mirušo mantojumu – no cietuma, no trimdas, no Welns zina kurienes ekshumētu. Nevis piezemējošu rezignāciju vai skaļas shēmas, bet dižu rakstnieku sirsnīguma un skumju izpausmes. Ka cilvēce ir viens veselums, tā ir patīkami domāt, un, ka liels rakstnieks ir savdabīgas personības izpausme.

Nabokovam ir trīs ievērības cienīgi darbi, „Lolita”, „Pnins” un „Blāvā uguns”, pārējie nav pati pilnība, plus autobiogrāfija „Runā, Atmiņa”. Neapšaubāmi, lekcijas par literatūru, tās korifejiem, neiztrūkstoši, tauriņi un ar tiem saistītā zinātne, klātesoši – šahs, futbols, angļu valodas un boksa privātstundas un vēl tuvāk – sieva Vera un dēls Dmitrijs; bērnība Sanktpēterburgā, emigranta trimda Berlīnē (tolaik smējās – ko tie vācieši dara mūsu pilsētā?), neiztrūkstoši – studijas Londonā, emigranta pilnbrieds Amerikas Savienotajās Valstīs un vēlāk atgriešanās austrumu pusē Alpu un Ficdžeralda valstī Šveicē. Tajā arī autors liek savu pēdējo punktu.

Metafikcija “Blāvā uguns” top starp pēdējiem diviem: kādā no lielvaru veidotās vēstures starpposmiem viņš atšķiro saprātīgo – skaistumu un līdzcietību, kas vienojas Šeidā, bet no pretīgā un ļaunā rada Grādusu, KGB spiegu. Trešais varonis, Kinbots (“Blāvās uguns” protagonists), savus komentārus grāmatas ietvaros izmanto gluži jaunas pasaules radīšanai, un tur tad redzamas visas Nabokovam raksturīgās izsmalcinātās netīksmes un degradētās tīksmes, spēles ar daudzvalodību un vēstures sanesām. Nabokova forte ir (1) pievilcīgie sižeti, formas izcilība, stāstījums, kas paveras neierastās kompozīcijās, vēsturiskas atskaņas, bet ne līdz oratorijas mērogam (autors noliedza sociālā vēstījuma vēlamo sasaisti ar mākslu; dzīvē – liberālis un demokrāts), (2) talantīga un pirmklasīga emulācija, (3) valodas spektrs: iestarpinājumi, uzrunas, multilingualitātes slogs un pacilājums (Rodnaya Zembla, Timbota uzburtā idille, kur “zembla”, kā paskaidro autors, nav cēlusies no krievu valodas – neticami, burtiski, neticami), (4) teksta skanīgums, definēts kolorīts, aliterācijas, kā mirages, miracles, midsummer morn, (5) juceklīgs morālais aspekts.

The light is good; the reading lamps, long-necked;

All doors have keys. Your modern architect

Is in collusion with psychanalysts:

When planning parents’ bedroom, he insists

On lockless doors so that, when looking back,

The future patient of the future quack

May find, all set for him, the Primal Scene.

Nelielu papildinājumu līdz pat komplimenta statusam Nabokova talantam sniegusi arī literatūrzinātniece Dace Lūse:

“Ar vides trūkumu mokās arī daudzi lielo tautu rakstnieki un, domādami, ka pietiek ar individuālo cilvēku, iegremdējas tā psihē. Bet rezultātā iznāk patoloģiskā un nevis normālā cilvēka attēlojums, jo cilvēks bez vides ir nenormāls cilvēks.”

Lasītājs var tikai minēt, vai runa ir par Nabokovu vai varbūt kādu līdzvērtīgi izcilu, teiksim, NS-Regimes rakstnieku.

“Blāvā uguns”, kā minēju, ir Nabokova chef d’oevre, izteiksmīgs savā unikalitātē. Kur “Lolita” iemieso kinematogrāfisku meistarību, “Bālajā ugunī” Nabokovs kā Repše “Bāreņu namā” iezīmē pasaulē mākslinieku.

Vladimirs Nabokovs – Pnins (1957)

Vladimir Nabokov – Pnin (1957)

Vladimirs Nabokovs – Pnins (1957)

Iepazīt pilnu rakstnieka daiļradi ir drosmīgs solis, ko parasti veic pamatskolas vai vidusskolas gados, kad mirklīga aizrautība visefektīvāk pārnesas uz gribasspēku. Ir pat noteikta grupa rakstnieku, kas ir padevīgi šādiem centieniem, jo viņu slava piedienas katram viņu darbam.

Saistībā ar Nabokovu gan jāmin viena nepilnība: Nabokova darbi prasa “LĒNU GAITU” (terminu aizņemos no pāri Gaujas attekai trosē iekārtas šiltes, kas tēmēta uz jaunatklātās jahtu novietnes izmantotājiem; plāksne izskatās pēc padomju laika relikta, paredzēta tādam pašam mērķim – tolaik burāšana bija izplatīta nodarbe un arī steiga ir universāla).

Kāpēc Nabokovs būtu jālasa lēni?

Lai labāk izskaidrotu, jāmin trīs romiešu izstrādātie punkti, kas apraksta teksta uztveres līmeņus: pamata pakāpe ir “mācīt”, pārākā pakāpe ir “izklaidēt”, vispārākā pakāpe ir “aizkustināt”. Lai cik nepatiktu visādas klasifikācijas (kā Makjavelli “Galdniekā”), šī ir visnotaļ lietderīga. Nabokovs pienes savu artavu katrā no tām: kā poliglots pievērš uzmanību vārdu morfoloģijai un etimoloģijai, kā krievu ekspatriants un krievu valodas un vēstures profesors ASV pēckara gados atklāj provokatīva satura naratīvus, kā personība grāmatas tekstam piešķir noteiktu, suģestējošu tēlu (pa īstam aizkustinošam darbam ir kādā veidā pašam ir jābūt īstam; tīra fikcija nekad nav patiesi aizkustinoša). Ar citādi traktētu pirmo un otro punktu, to pašu varētu sacīt par Kurtu Vonnegūtu. Vienīgi lēna lasīšana ļaus uztvert Nabokova sūtītās daudzšķautnainās valodas formulas.

“Pnins” ir ceturtais Nabokova darbs, kurš sarakstīts angļu valodā, tapis pēc “Lolitas” un pirms “Blāvās uguns”. Sižeta galvenais motīvs vijas ap krievu valodas pasniedzēja vārdā Pnins ikdienas atgadījumiem kādas Amerikas universitātes studentu pilsētiņā. Notikumu atstāsta forma, kurā stāstnieks nav pats varonis, ietver trešo, inkognito, pusi un rada romāna intrigu.

Grāmatas galvenais trūkums ir subjektīvs: nesabalansēta darbības intensitāte pirmajā un otrajā romāna pusē, konkrētāk, pirmā nodaļa ir totāli aizraujoša, pēdējā ir sižetisks savārstījums, kas kalpo par beigām (tas pats, kas”Lolitā”). Romānā eksistē divi neatkarīgi kāpinājumi: pirmā daļa iet uz emocionālu sablīvēšanos, otrā – uz situācijas atrisinājumu. Var to definēt kā orientāciju uz procesu pretēji mērķorientācijai (pirmā priekšrocības uzskatāmi demonstrē Obamas, Klintones un Baidena pas de trois); pirmā ir spontāna, bet profesionāla pielāgošanās situācijai, jaunībai raksturīga atvērtība, otrā – pārdomāta un izsvērta vēlme panākt kaut ko “taustāmu”. Iespējams, tā top arī rakstnieku darbi, kur pirmo iemieso iecere un nejaušu domu pieraksti, otro – nepieciešamība būt sakarīgam un veidot saturu. Ar to es vēlos pateikt, ka “Pninā” katarse nāk sākumā, un tad viss sāk virzīties uz atslābumu.

Nelielākai skaidrībai par to, kas ir pats Pnins (ja skatāmies tikai uz vārda izcelsmi, grāmatas lapās eksistē kāds “Pun-neen” jeb amerikāņa mēģinājums izrunāt Pnina slāvisko vārdu, taču, tāpat kā ar Kinbotu “Blāvajā ugunī”, arī šeit pastāv citi varianti), citēju Nabokova, manuprāt, vispedantiskāko iespējamo romāna protagonista fasādes aprakstu; šī pati arī pirmā rindkopa:

“Pavecais pasažieris, kas sēdēja pie vilciena vagona ziemeļpuses loga ar tukšu vietu blakus un tukšu vietu pretī, bija neviens cits kā profesors Pnins. Ideāli plikpaurains, iededzis un gludi skuvies, viņš iesākās visai iespaidīgi ar brūnu stāvu, bruņurupuča raga brillēm (maskējot bērnišķīgu uzacu trūkumu), ķēmīgu augšlūpu, strupu kaklu, spēkavīra torsu apspīlētā tvīda mētelī, bet noslēgums lika drīzāk vilties – tievu kāju pāris (pašreiz flanelī un sakrustotas) un trausla paskata sievišķīgas pēdas.”

Lasot nezin kāpēc (jo tikai dažas pazīmes atbilst) Pninu iztēlojos kā Māri Čaklo, bet vēlāk kādas ilustrācijas iespaidā Pnina tēls ieguva apaļas brilles un ne tikai brilles, patiesībā, ne tuvu vairs neiedvešot to cienīgumu ko tā sākotnējais ekvivalents. Maikls Vuds, prominents Nabokova pētnieks, pēcvārda esejā Pninu nosauc par “to mīlamo stereotipu, jocīgo ārzemnieku”; Nabokovs sākotnēji vēlējies romānu saukt “Mans nabaga Pnins”. Tik tiešām, svešzemju pasniedzēji ir īpaši mīlama kārta.

Starp “Amerikas triloģijas” sugasbrāļiem “Pnins” ir visvieglāk lasāmais: tajā nepastāv “Blāvās uguns” intertekstualitātes un viennozīmīgi smagās vēsturisko faktu bagāžas apakšā un “Lolitas” mērķtiecīgi vestā romāna ar angļu valodu. Pnins gan kompozicionāli, gan saturiski ir diezgan vienkāršs, ne velti pirmās tā daļas vispirms iznākušas kā tolaik nezināma autora stāsti New Yorker ielikumos. Romāns (saukt to par stāstu apkopojumu nebūtu korekti un, galvenais, neatbilstu patiesībai) kā vienmēr sprēgā no detaļām, “Anna Karamazova” un tamlīdzīgiem starpkultūru traucējumiem, akadēmiskās vides peripetijām, “Doktors Heigens, universitāte universitātē”, neparastiem novērojumiem ikdienā, “.. kardiogrāfs zīmēja brīnišķīgas kalnu grēdas un norādīja uz dučiem fatālu slimību, kuras izslēdza viena otru. Viņš baidījās pieskarties pats savam pulsam. Viņš nekad nemēģināja gulēt uz kreisā sāna, pat ne tajās bezcerīgajās nakts stundās, kurās bezmiega mocītais vēlētos rast trešo sānu, kad abi pārējie jau izmēģināti.”

Vladimirs Nabokovs – Ielūgums uz nāvessodu (1938)

Владимир Набоков – Приглашение на казнь (1938)

Vladimir Nabokov – Invitation to a Beheading (1959)

Vladimirs Nabokovs – Ielūgums uz nāvessodu

Lasīju romāna angļu versiju, kas, protams, šajā gadījumā nav tas labākais. Oriģinālā darbs iznāca krievu valodā; pēc divām dekādēm  Nabokovs ar dēla Dmitrija palīdzību (vai otrādi) to pārtulkoja uz angļu valodu un tulkojumā bija spiests atmest vairākas tikai krievu valodā iespējamas vārdu spēles.

“Ielūgumā uz nāvessodu”, līdzīgi kā “Blāvajā ugunī”, Nabokovs kombinē divas galvenās tēmas: literatūru un iekārtu (valstī, noslēgtā sabiedrībā u.tml.). Romāns ir par melanholiskā Sinsinati S. pēdējām dienām pirms kāpšanas uz giljotīnas. Iemesls viņa apsūdzībai ir neskaidrs, tāpēc romānu sauc par kafkisku, cietuma vadība ir depresīva, tāpēc romānu sauc par orvelisku, sižets ir haotisks, šai ziņā ļoti atgādinot “Meistaru un Margaritu”, Sinsinati sapņu parks un viņa jaunības nodarbinātība ar bērniem atsauc atmiņā Nekurnekadzemi un Maikla Džeksona apsūdzības, laiks līdz soda izpildei viņam netiek atklāts – sanāk tāda kā piespiedus Godo gaidīšana, kurai pa starpām mijas Trīra “Dejotājas tumsā” cienīgas interlūdijas. Grāmatā kontrastē lirisms iznīcības priekšā ar pasauli, kurā galēja iznīcība nepastāv; Sinsinati neuzkrītošā labsirdība ar visu pārējo labsirdīgo nevērību. Romāna pirmais teikums skan: “Saskaņā ar likumu, nāvessods Sinsinati S. tika paziņots čukstus,” kas uzskatāmi demonstrē šo ambivalenci.

“Ielūguma uz nāvessodu” galvenais trūkums ir vēstījumu pārblīvētība – dzīve pēc nāves, laika relatīvisms, nespēja prioritizēt ne dzīvi, ne sapni, kā arī drausmīga detalizētība. Detalizētība, kas ietilpst Nabokova izkoptajā autortehnikā*, darbu velk uz leju, padarot to grūti uztveramu un gandrīz neizturamu. Pozitīvā puse, “Ielūgums uz nāvessodu” ir no tām katalītiskajām grāmatām, kas kalpo ierosmei: to tēls drīz pēc izlasīšanas atšķeļas no nepatīkamā lasīšanas procesa un turpina dzīvot savu neatkarīgu dzīvi; visi sašķeltie grāmatas vēstījumi savelkas kopā ietilpīgā iespaidu bagāžā.

Var ieteikt jau no paša sākuma pievērst uzmanību, kurš no onīmiskajiem trīņiem – Rodiona, Romāna un Rodriga – ir kurš: ne tikai to vārdi, iespējams, kā atsauce uz Dostojevska “Noziegumu un sodu”, bet arī izturēšanās ir nožēlojami līdzīga.

Galvenais varonis Sinsinati S. ir tipisks Nabokova personāžs ar ērmīgi nosvērtu loģiku un jūtelīgu introspekciju, ko viens pret vienu atspoguļo grāmatas lappuses; ar kaut kādā mērā tuvu domāšanas veidu. Un tomēr katrs Nabokova varonis pēc izcelsmes un dzīves uzdevuma ir atšķirīgs; Sinsinati ir vispatētiskākais no viņiem: “tas būs auksti, iziet no mana siltā ķermeņa” un “viņš nevarēja beigt domāt par to, kā tiks atkorķēts un kā viss saturs nāks ārā,” viņu var raksturot kā emo tips, bet gaišu, kā svešķermeni labi iekārtotā organismā, šķērsli citādi caurredzamā  un  saprotamā pasaulē. Lieki piebilst, ka apkārtējie jau kopš mazotnes nejūtas komfortabli ar viņa eksistenci.  Sinsinati naivums viņu padara līdzīgu  vienam no bērnu grāmatu varoņiem.

Par ko Sinsinati ir apsūdzēts? Sinsinati ir notiesāts uz nāvi par kaut ko līdzīgu “domu noziegumam”. Ieslodzīts viens pats lielā cietoksnī nostatus no pilsētas (“katrā viņa zīlītē spoguļojās mazs zelta krātiņš”), viņš pastāvīgi tiek pakļauts procesam, kura mērķis ir nodibināt “mīļuma un biedriskuma atmosfēru starp sodāmo un soda izpildītāju” vai plašāk , starp “pasīvajiem un aktīvajiem eksekūcijas dalībniekiem”. Process “izmēģināt uz viņu likumā noteiktos testus” ietver izteiksmīgus farsa elementus cietuma darbinieku izpildījumā. Pa starpām Sinsinati izdodas no cietuma izkļūt (“Šīs nakts parole bija klusums, un kareivis pie vārtiem atbildēja ar klusumu uz Sinsinati klusumu un ļāva viņam iet.”), lai atkal tajā atgrieztos.

Sinsinati ieslodzījuma vieta atgādina Aleksandra Litviņenko pieredzēto Lefortovas cietumā. Lefortova ir labi finansēts, tīrs, efektīvi pārvaldīts un ārkārtīgi nomācošs cietums Maskavā (“pats ļaunākais tajā ir klusums”), kurā uz laiku nomitina ieslodzīto eliti – spiegus, grupējumu bosus, ekonomiskos noziedzniekus. Litviņenko no sava Lefortovā pavadītā laika atceras: “Lefortova iznīcina garīgi. No sienām nāk negatīva enerģija. Iespējams, tas ir veco laiku mantojums, kad Lefortova bija masu eksekūciju un spīdzināšanas vieta.”

Cietumā jau no paša sākuma liek justies tā, it kā lietas iznākumam nav nozīmes: neesot pat jēgas par to runāt; tikai jāgaida tiesa, kas tevi aizsūtīs kaut kur projām uz Urāliem, kur tevi likvidēs; neviens to neievēros un neliksies ne zinis. Litviņenko nomainās kādi pieci seši kameras biedri, kuri visi ir speciāli iesūtīti nodibināt uzticību un nemanāmi iedvest bezcerīgo sajūtu, ka pretošanās sistēmai ir veltīga.

Ieslodzījuma laikā Sinsinati raksta piezīmes, kas kļūst par protesta formu pret konformismu un reizē mierinājuma un līdzsvara avotu. Kad nav elēģisks (..jūtos, it kā kārtu pa kārtai sevi attīrītu, pakāpeniski sasniedzot galējo, neredzamo radiācijas punktu, kurš saka: es esmu! Iespējams, kā nākamā gadsimta pilsonis, viesis, kas ieradies pirms laika… esmu vadījis agonizējošu dzīvi, kuru labprāt aprakstītu, taču mani vajā bailes, ka tam nepietiks laika… no laika, kopš sevi atceros, esmu bijis pats sev sabiedrotais, kurš zina par daudz, tādēļ ir bīstams… man nav citu vēlēšanos, kā vēlēšanās sevi izteikt, par spīti pasaules mēmumam… esmu šeit kļūdas dēļ – ne konkrēti šajā cietumā, bet visā šajā drausmīgajā, kailajā pasaulē… un tomēr man kopš bērnības ir sapņi… manos sapņos pasaulei piemīt cildenums, tā visu pārņem ar savu majestātiskumu, brīvību, ēteriskumu…), Sinsinati vēstījums sprēgā no maziem, efektīviem antropomorfismiem kā: “Viņam piederēja vecs saliekamais nazis ar dažiem asmeņiem un korķviļķi. Korķviļķis gulēja ārpusē.”

Skaidrība par Nabokova vēstījumiem vienmēr nāk patīkami, bet grūti kā telpas ģeometrija; šī kodolu pilnīgi noteikti bez palīdzības neatkost. Palīgs ir kāda eseja, kurā noskaidrots “Ielūguma uz nāvessodu”  pirmavots. No otras puses, nevarētu teikt, ka labāka izpratne nāk reizē ar augstāku darba vērtējumu: palielinoties izpētei, samazinās mākslinieciskā vērtība. Īsos vārdos, eseja atklāj, ka romāna galvenā varoņa portotips ir Puškins.

* Digitālais žurnāls “Slate” glabā saraksti starp diviem Nabokova interesentiem un slaveniem kritiķiem. Viens no viņiem izsaka interesantu un apsteidzošu viedokli:

“Pēc vairāk vai mazāk 23 gadu vecuma mēs visi atgūstamies no agrākās apmātības ar Nabokova darbiem. Sliecos domāt, ka tu un es šajā ziņā neesam vienīgie; tas ir kā izaugt no patikas pret darbiem ar izskaistinātām kompleksām saitēm (“growing out of fondness for vividly complex ties”). Konkrētāk, pamācošais Nabokovs patīk jauniem lasītājiem, kuri, iespējams, vēl nav saskārušies ar Mannu vai Dostojevski, vai Folkneru, un ir dziļi pateicīgi, ka Nabokovs tiem pasaka, ka nav iemesla par to uztraukties. Taču tad lasītājs iepazīst šos citus autorus un saprot, ka Nabokovs tos nemaz nav lasījis…(Domāju, ka “Budenbroki” pielīdzināmi aptuveni četru Nabokova īsāko noveļu vērtībai.)”

Viņš runā tā, it kā eksistētu tādas svarīgākas un nesvarīgākas lietas, kas (un kā) būtu pasakāmas, un šādā gradācijā Nabokova estētisms neietilpst intelektuālā līderisma virsotnē. Interesanti arī, ka izvirzītie līderi ir tieši Manns, Kamī, Dostojevskis un Folkners; induktīvi var noteikt, ka acīm redzot kā augstākās vērības domātas dziļa pasaules kārtības izpratne, personības attīstība, specifiski konteksti, kuros ievietoti, cilvēki domonstrē kādas visā cilvēcē vērojamas kvalitātes… Skaidrākam skatam, vēl viens citāts:

“Tas ne tik daudz ir Nabokova didaktisms, kas mani uztrauc, bet kļūdaini uzstādītais mēķis, un sliktā ietekme, ko centieni šo mērķi sasniegt atstāj uz moderno literatūru; tā nav Nabokova pašpārliecinātība, kas man nepatīk, bet viņa šaurais skatījums, kas tiek pasniegts tā, it kā tas pārstāvētu vienīgo pareizo mākslas virzienu.”

Ārišķība tiešām nav pasaules sāls, tomēr liekas, ka Vuds visu uztvēris pārāk nopietni (man, piemēram, neliekas, ka Nabokova nepatika pret tādiem un tādiem (p.e., suctorialist) rakstniekiem ir nopietni ņemama; drīzāk veids, kā ar izslēgšanas metodi definēt pašam savu stilu). Labi rakstnieki raksta tā, kā viņi nevar nerakstīt; rakstības stils ir kā cilvēka rokraksts, kad viņu piespiež rakstīt ātri. Visticamāk tādēļ Vuda viedoklis, ka Nabokovs ir anti-intelektuāls rakstnieks nepārliecina. Tas ir viens no kritiķu uzdevumiem, meklēt vājās vietas rakstniekos, bet tik pat labi politiķos, lielveikalu pārdevējos (“izkraujot preces, aizņem visu eju”)… un tuvināt katru vidējam aritmētiskajam labajam standartam tam tam tam.

Lai kā arī nebūtu, no gadījuma uz gadījumu var novērot to nelielo atšķirību starp iespaidiem, kas rodas, darbu lasot, un iespaidiem, kas paliek ilgtermiņā.