Nikolo Makjavelli – Valdnieks (1513)

Niccolo Machiavelli – Il Principe / The Prince (1513)
Nikolo Makjavelli – Valdnieks (1513)

Makjavelli pretēji Kazanovam nekad nav iemiesojis to personu, ko apraksta. Noteiktu brīdi darbojies valsts amatā, viņš lielākus panākumus gūst kā rakstnieks.

Cik noprotams, “Valdnieks” nav pasūtījuma darbs, bet autora pārliecība. Viņš raksta, ka pastāv trija veida cilvēki: tie, kas saprot paši, tie, kas uzklausa citus, un tie, kas ne saprot paši, ne uzkausa citus. Makjavelli motivācija izteikt racionālus padomus, iespējams, pamatojas uz pirmo: viņu neapmierina tā laika tendence paļauties uz Dieva gribu vai veiksmi.

Makjavelli (1469-1527) ir dzimis Florences augstmaņu ģimenē laikā, kad pilsētas sirds pukstēja ritmā: karaliste-republika-karaliste-republika. Jaunībā Makjavelli vienaudžu vidū izcēlās ar gudrību; tēvs agri viņu mudināja mācīties: “.. jo citi tev palīdzēs, ja tu pats sev palīdzēsi. Florencei ieejot republikas fāzē, Makjavelli nokļuva valsts amatā, kur pienākumu ietvaros devās diplomātiskajās misijās, piemēram, satikties ar Francijas karali Luiju XII. Daudz no politiskajā dienestā pieredzētā Makjavelli izmanto kā piemērus “Valdniekā”. Kad Florences republika atkārtoti kļuva par karalisti, Makjavelli sakarā ar apsūdzībām nodevībā pret karali nonāca cietumā. Tieši tur tapa “Valdnieks”, piepulcējoties jau garajam Makjavelli sarakstīto grāmatu sarakstam. “Valdnieku” var uzskatīt par pirmo moderno darbu, kas politiku apskata kā zinātni. Galvenais jautājums, kas grāmatā apskatīts: kā valdniekam izveidot un uzturēt stipru valsts pārvaldi?

Lielākais grāmatas pluss ir pārskatāma struktūra: Makjavelli pacietīgi ir visu sistematizē pēc nodaļu virsrakstiem. Jau pirmajā nodaļā Makjavelli lasītājam dod īsu ieskatu savas teorijas vadlīnijās un apstāsta, kā darbs tapis.

Viens piemērs no Makjavelli rakstītā: kā Aleksandram Lielajam tik viegli un īsā laikā izdevās iekarot plašas Āzijas teritorijas un panākt to pakļautību, kamēr iedzīvotāji lielākās un mazākās Eiropas karalistēs to vien dara, kā buntojas, ja kāds tos apspiež? Atšķirība, Makjavelliprāt, slēpjas iekarojamās valsts pārvaldes modelī. Viņš apraksta divas atšķirīgas monarhijas formas. Pirmais modelis sastopams Turcijā, kurā valdniekam pieder absolūta vara gan pār nelielo centralizēto valsts aparātu, gan pār visu tautu. Atšķirīgi valsts pārvalde izpaužas Francijā, kur karalim ir jārēķinās ar tam pakārtotās aristokrātijas iekšējo dinamiku. Makjavelli pamato, kāpēc iekarot Turciju sākumā var likties grūti, taču, tikko tās armija būtu uzvarēta un valdnieks nogalināts, tautas atbalsts iekarotājam būtu rokā. Tik viegli neveiktos Francijā, kur, lai gan iegūt atbalsta punktu korumpētajā vidē būtu viegli, ilgtermiņā ietekme nevestos. Makjavelli novērojis, ka arī Romai neklājās viegli, lai noturētu savu hegemoniju: pastāvīgi notika sacelšanās pret romiešiem Spānijā, Francijā un Grieķijā. Tikai ar laiku, kad atmiņas par neatkarību izgaisa, romiešu centralizētā sistēma kļuva stabilāka. Seko secinājums, ka aneksijas potenciāls nav tik ļoti atkarīgs no iekarotāja spējām, cik no mērķa valsts vēlmes pēc stabilitātes.

Lai iekarotu kādu valsti, kas dzīvo ar brīvi un ar saviem likumiem, ir trīs iespējas: to sagraut (“nav cita drošāka veida, kā paturēt valstis, bet tās sagraujot”), var arī valdīt valstī personīgi vai – ja valdniekam liekas, ka tā būtu labāk – ļaujot tautai dzīvot ar līdzšinējiem likumiem un nodokļiem, bet saglabājot saites ar valsts oligarhiju, kuras nepieciešamības gadījumā pielietot valsts iegrožošanai. Makjavelli raksta, ka tikko iekarota valsts nevar pastāvēt bez valdnieka pārraudzības, tādēļ, “pat ļaujot pilsoņiem eksistēt brīvi, tie būs ieinteresēti saglabāt valdnieku.” Jāatceras, ka tajā laikā cīņas par reģionālu varu notiek ik uz soļa, tāpēc pilsētu iedzīvotāju augstākā vērtība ir drošība un stabilitāte; jāņem vērā arī apstāklis, ka sabiedrība izteikti dalās nabadzīgajā slānī un augstmaņos, no kuriem pirmie “nespēs neko iebilst pret režīma maiņu, jo ir pārāk nabagi”. Vienlaicīgi Makjavelli saprot, cik svarīgs valdniekam sabiedrības atbalsts ir izšķirīgos brīžos, tāpēc vēlams ir iegūt arī vienkāršās tautas simpātijas. Šādas gatavas formulas Makjavelli piedāvā visa sava darba garumā.

Pēc iekarošanas valstī ir svarīgi iedibināt stiprus pamatus, ar to saprotot labus likumus un labus ieročus (plašākā nozīmē, ietverot arī karaspēku). Karaspēkam tajā laikā bija liels svars – tā uzturēšana prasīja milzīgus līdzekļus, un tikai valstis, kas bija tēriņiem gatavas, spēja noturēties pretī iebrucējiem. Šādos aprakstos vienmēr fascinē, cik vieglu roku autors apraksta, teiksim, Itāliju, skrienot pāri ģeogrāfijai no viena gala līdz otram vienā elpas vilcienā. Iedomājieties daudzskaitlīgu karaspēku mērojam milzīgus attālumus zirgu mugurā: kā viņi pārnakšņo? kā viņi kopīgi brokasto?

Makjavelli darbā starp rindām lasāma brutalitāte, lai gan viņš to īpaši neizceļ un tas nav viņa mērķis. Makjavelli raksta, ka, tiklīdz iepriekšējā pie varas esošā ģimene tiks iznīcināta, varu nostiprināt vairs nebūs problēmu (arī citās vietās parādās analoģijas ar visiem zināmo cilvēkēdāju valsti, teiksim, kur Makjavelli uzskaita, cik svarīgi vadonim ir veidot patīkamu priekšstatu par sevi – ka viņš ir želsirdīgs, uzticams, reliģiozs). Taisnības labad jāsaka, ka Makjavelli rakstītais ir tikai putas viļņa virspusē. Jāatceras, ka tas ir laikmets, kad “vairāk par visu valdniekam ir jāatturas no mantas atņemšanas pilsoņiem, jo cilvēki daudz ātrāk aizmirst sava miesīgā tēva nāvi nekā atņemtu īpašumu.”

Garāmejot Makjavelli piemin republikas modeli. Kamēr karalistes iedzīvotāji ir pieraduši pie pakļautības, nespējīgi savā starpā vienoties, nezina, kā sevi pārvaldīt, līdz ar to nesteidzas ķerties pie ieročiem, pretēji ir ar republikām. Republiku iedzīvotāji ir aktīvāki, ar lielāku ienaidu pret despotu un vēlmi atriebties, nekad neļauj izgaist atmiņām par zaudēto brīvību. Tieši tādēļ jauniekarotas republikas visdrošāk pakļaut ir – tās izpostot.

Neliela deva mūsdienīguma atrodama nodaļā par liberālismu, kur Makjavelli raksta, ka nav slikti būt augstu vērtētam liberālim, tomēr jāpatur prātā praktiski apsvērumi: liberālis, kurš no savas tautas ievāks nepietiekamus nodokļus, apstākļu spiests, izputinās pats savus īpašumus, tādējādi riskējot zaudēt statusu. Makjavelli norāda, ka valdnieks, kurš saprot, ka nespēs būt liberāls, nenodarot pāri pats sev, lai labāk pievelk grožus tautai. Galu galā, “mēs varam vērot, ka kaut ko paveikuši ir tikai tie valdnieki, kas izturējušies stingri; pārējie ir izgāzušies.” Īsāk sakot, Makjavelli nav nekas pret liberālismu, bet viņš tajā saskata pārāk lielu klupšanas akmeni, kā dēļ nav vērts riskēt ar karjeru. Līdzīgā garā Makjavelli pārspriež žēlsirdības un nežēlības samēru vadonī. Arī šeit redzams makjavellisms – valdniekam, tikmēr kamēr viņam pakļautie paliek lojāli, nevajadzētu baidīties pielietot nežēlību; svarīgāk ir izvairīties no nežēlības, kura cilvēkiem liek just naidu, tā vietā noderīga ir nežēlība, kas nes bijību – tā savā ziņā ir pielīdzināma mīlestībai.

Lasītājam var palikt iespaids, ka aprakstītie notikumi ir seni un margināli, bet patiesībā Makjavelli ieskicē aktuālāko vēsturi – to, kas mūsdienās nāktu pēc Otrā pasaules kara, turklāt dara to pats uz savas pieredzes pamata, neko neaizgūstot no iepriekšējām teorijām. Var sacīt, ka Makjavelli ir centies uzrakstīt tikpat praktisku manuālu, kā jebkurš mūsdienu ekonomists. Kaitniecība ir nosakāma tikai perspektīvā.

Nevar noliegt, ka “Valdnieks” ir nogurdinošas autora klasifikācijas piesātināts. Grāmatu var lasīt, ja vēlas apslacīt ar atsaucēm pasaulē pēdējās “komunisma” paliekas, citādi “Valdnieks” būs tukša loze.