Frensiss Skots Ficdžeralds – Ir maiga nakts… (1974)

Frances Scott Fitzgerald – Tender Is the Night (1951)

Ficdžeralds ir labs rakstnieks iespējams tieši tādēļ, ka savos darbos turējies pie paša dzīves. Pretēji Nabokovam, kas visu pieredzēto pārliek paralējajā, imaginārajā dimensijā, Ficdžeralda romānos dominē viņš pats un viņa līdzcilvēki. No dzīves ņemtos romānos ir klātesošs negaidītības fenomens, piemēram, Nikola saslimst, bet viņa nenomirst, Diks nodzeras, bet viņam ir nākotne. Tā ir priekšrocība, kas izpaliktu tīri izdomātos darbos.

Ficdžeraldā var novērtot labas cilvēka emociju izprašanas spējas. Režisors no aktiera atšķiras ar to, ka režisoram ir jāsaprot, bet aktierim ir jāattēlo. Nav obligāti, ka aktieri paši ir pieredzējuši to, ko spēlē, un ne vienmēr direktori spētu paši attēlot sevis sacerēto. Rakstnieks ir pielīdzināms režisoram un viņam ir nepieciešams spēt iejusties dažādu personāžu ādā, saprast viņu stimulus un impulsus. Rakstniekam ir nepieciešams zināt, kā domā vīrieši un kā domā sievietes, kā izturas bērni un kā mijiedarbojas dažādi sociālie slāņi. Rakstniekam ir jāprot saredzēt un izprast citi, bet pašam ne obligāti jābūt īpaši ekspresīvam un spējīgam uzspēlēt. Drīzāk ir otrādi – ekspresīvajiem autoriem, kādi ir, piemēram, Hemingvejs, Londons vai Nabokovs, romānu varoņi dzīvo darbīgu, bet ne īpaši domām bagātu dzīvi, Nabokova gadījumā – tas nenāk par sliktu, jo uz viņa grāmatām var skatīties kā verbālām gleznām.

Saturiski Ficdžeralda romānus raksturo vizuāls tēlojums apvienojumā ar sociālu vēstījumu. Viņa romāni, lai gan visai akurāti fiksē notikumu vietas, nav tik dokumentāli kā Ibsenam vai Upītim, jo pieliek klāt arī vietu īpatnības, iezīmes, atklāj to simbolisko jēgu un atmosfēru, kā arī nav tik bezjēdzīgi kā Selindžera „Uz kaujas rudzu laukā”. Ficdžeralds atgādina Francuāzu Sagānu, kas skar būtiskākas tēmas.

„Ir maiga nakts” darbība risinās Franču Rivjērā, Cīrihē un Romā. Visām vietām iespējams ar Google maps izsekot, teiksim, paskatīties, kā izskatījās funikulers, kurš brauca tik zemu, ka varēja plūkt puķes, Cīrihes ezers, pie kura atradās psihiatriskā klīnika utt.

Romāns ir jūtami zaudējis no tā, ka Ficdžeralds, pielāgojoties sabiedrības prasībām, to hronoloģiski iztaisnoja. Romāni ar laikā sajauktu darbību parasti ir baudāmāki, jo liek vairāk domāt par lietu secību un katras rīcības relativitāti un gaistošo raksturu. Līdzīgi kā filmām, laiku sajaukums arī grāmatām ir vērtīgs māksliniecisks uzlabojums.

Ja salīdzina ar „Lielo Getsbiju”, šī ir vairāk eiropeiska grāmata. Attiecības ar naudu, lai gan ir līdzvērtīgi augstas klases, ir mazāk materializētas, tomēr arī parādās:

„Lai Nikola šai pasaulē varētu pastāvēt, tika patērēts daudz darba un daudz atjautības. Viņas labad vilcieni apjož apaļo kontinenta vēderu, Čikāgā sāk savu skrējienu un Kalifornijā beidz; viņas labad kūp košļājamās gumijas fabriku dūmeņi un arvien ātrāk griežas konveijera veltīši; kublos tiek mīcīta zobu pasta un no vara rezervuāriem tecināts aromātisks eliksīrs; augustā pārdevējas ar skubu marinē tomātus un ziemsvētku vakarā vairs nejaudā nostāvēt aiz standartcenu letes; indiāņu jaukteņi svīst Brazīlijas kafijas plantācijās, un lētticīgie pēkšņi attopas, ka patentu uz viņu izgudrojumu is piesavinājies cits… šie un vēl daudzi, daudzi atdod desmito tiesu Nikolai, tā ir vesela sarežģīta sistēma, kas darbojas bez pārtraukuma.”

Tāpat mazāk ir jūtams trūkums kā atsvars; tā vietu ieņem psiholoģiskas problēmas un emocionālā nenoturība (pat grūti teikt, kā sliktāk.) Ficdžerals ir un paliek atmosfēras un divvientulības rakstnieks, kuru ekranizējot sanāk tikai kas līdzīgs „Nāvei Venēcijā”.

Thomas Mann – Bekanntnisse des Hochstaplers Felix Krull (1954)

Thomas Mann – Confessions of Felix Krull (1955)

Tomass Manns – Avantūrista Feliksa Krula atzīšanās (1959)

Ja pabeigt „Lisjēnu Levēnu” Stendāls nevēlējās vai nespēja subjektīvu iemeslu dēļ, tad Tomasam Mannam pabeigt „Avantūrista Feliksa Krula atzīšanos” vienkārši nebija iespējams, jo viņš nomira. Objektīvais apstāklis nobeiguma trūkumu liek vairāk just, lai gan grāmata otrajā pusē kļūst tik garlaicīga, ka interese zināt nobeigumu zūd un autors it kā sagatavo tā trūkumam.

Grāmata ir par jaunu, pašapzinīgu cilvēku, kurš piedzimis situētā ģimenē, bet tomēr ne tik situētā, lai spētu viņa tieksmes apmierināt, un ne dižciltīgā, kas nodrošinātu sociālo statusu:

„Džentlmenis, ļoti jauki, ka angļu pasaulē ir tāds apzīmējums cilvēkam, kas, nebūdams dižciltīgais, tomēr pelnījis būt par tādu.”

Jau bērnībā Feliks Kruls izjūt tieksmi pēc dižciltīga stāvokļa privilēģijām un kultivē savā rīcībā augstākajā sabiedrībā pieņemtās manieres, jo īpaši galantumu un pieklājību, kas apvienota ar atturību:

„Rupjība tuvina, pieklājība rada atstatumu .. Es tik maz tiecos pēc tā, ka pat drīzāk pavisam izvairījos biedroties ar kādu vai vismaz sargājos uzticēties kādam, jo iekšēja balss man jau agri bija paziņojusi, ka biedrošanās, draudzība un silta kopība nav man domāta, bet ka man pašam saviem spēkiem un stingrā noslēgtībā jāiet savs īpatns ceļš; jā, lai izteiktos precīzāk, man pat likās, ka pārlieku tuva draudzēšanās, dzīrošana ar biedriem, īsi sakot, ļaušanās kādai vaļīgai atklātībai ļaus atsegt kaut kādu manas dabas noslēpumu, atšķaidīs manu dzīves sulu un vājinās visnotaļ manus dzīves spēkus, nolemjot tos izsīkšanai.”

Viņu raksturo izteikti narcistiskas noslieces, kas tomēr nekļūst banālas, jo savu raksturu viņš labi apzinās.

„Avantūrista Feliksa Krula atzīšanās” atmiņā paliek ar pirmo daļu – līdz Feliksa ceļojuma uz Lisabonu sākumam –, ko iezīmē idiosinkrātiskas situācijas un Feliksa Krula visam caurejošais skatījums uz pasauli. Viņš apmeklē cirku, kura triumfējošais un skaisti grimētais varonis aizkulisēs izrādās pūtīšu saēsts un nožēlojams, pēc tēva nāves viņš pārceļas uz Parīzi, kur strādā par liftnieku greznā viesnīcā, kur uzsūc labākās sabiedrības tikumus un iepazīst sievietes, nozog dārgakmeņus, ko pārvērš izejas kapitālā u.c.

Otrās daļas kulminācija ir kāda vilcienā sastapta paleontologa stāstījums par pasaules uzbūvi un cilvēka ģenealoģiju no nekā:

„Lai neapžilbina mūs viņu anatomijas līdzība ar cilvēkveidīgā pērtiķa anatomiju, tās dēļ sacelts pārāk liels troksnis. Cūkas zilajās actiņās, skropstās un ādā ir kaut kas daudz vairāk no cilvēka nekā kaut kādam šimpanzem, un arī cilvēka kailais ķermenis diezgan bieži atgādina cūku .. Cilvēks cēlies no dzīvnieka apmēram tāpat kā organiskais no neorganiskā. Te nāca vēl kaut kas klāt .. Nav bijusi viena, bet trīs pirmradīšanas. Esības rašanās no neesības, dzīvības rašanās no esības un cilvēka dzimšana .. Dzīvības zemes virsū esot relatīvi ātri pārejoša epizode, bet arī esības pati tāda esot – atrodoties starp neesību un neesību.”

Grāmatas sākums ir parodija par Gētes „Poēziju un īstenību”, Gētes autobiogrāfiju un didaktisko materiālu par to, kā jauns cilvēks izglītojas. Ar bijību Manns attēlo Gētes varoņu izsmalcināto sarunu stilu, bet grāmatas darbības vide smagi kontrastē ar Vertera ziedulaiku paaudzes dzīvesveidam raksturīgo brīvību, vienlīdzību un brālību.

“Avantūrista Feliksa Krula atzīšanās” skar tēmu, kas ir padevīga mākslai  – cilvēka centienus iekļūt „labākajā sabiedrībā”. Procesu vienmēr raksturo izteiktāki kāpumi un kritumi nekā ikdienišķā cilvēka dzīvē. Latviešu filma „Tauriņdeja” ir labs piemērs. Grāmata ilustrē teicienu, ka tas spēks, ko mēs saucam par likteni, īstenībā esam mēs paši.

Stendhal –  Lucien Leuwen (1834)
Stendhal – Lucien Leuwen
Stendāls – Lisjēns Levēns (1989)

Ir autori, kuru stilu var atpazīt pēc pirmajiem teikumiem – tie ir poētiskie autori. Un ir autori, kā Stendāls, kuru stilu var atpazīt pēc izlasītas grāmatas – tie ir tematiskie autori.

„Lisjēns Levēns” ir Stendāla visaugstāk vērtētais romāns, „Sarkanais un melnais”, spoguļskatā – tas pats priekšmets un tēma, bet cita izejas pozīcija. „Sarkanā un melnā” protagonists Žiljēns ir nabadzīgs jauneklis, kas tiecas iemantot statusu sabiedrībā, savukārt Lisjēns Levēns ir 26 gadus vecs Parīzes baņķiera dēls, kura attieksme iziet ārpus slāņa manierēm:

„Es sabiedrībā nespēju saskatīt nekā cieņas vērta, vienīgi neprāta sistos republikāņus; visos man pazīstamajos godājamajos vīros ir sava daļa blēdības. Republikāņi varbūt ir traki, bet viņi vismaz nav zemiski.”

Tā ir Lisjēna sākuma frāze un līdzīgs ir Žiljēna beigu secinājums:

„Tāda ir tā netīrā nākotne, kādu tu sasniegsi un baudīsi līdzīgā sabiedrībā! Varbūt tu saņemsi divdesmit tūkstošus franku lielu algu, bet tajā brīdī, kad taukains laizīsies ap cepeti, tu liegsi dziedāt nabaga bārenim.”

„Lisjēna Levēna” galvenais trūkums ir romāna nepabeigtība – tas strauji apraujas brīdī, kad notikumu attīstībai jāiet uz atrisinājumu, Lisjēnam no Parīzes pārceļoties uz Romu. Nezinot, ka romāns ir nepabeigts, var nodomāt, kas par neizteiksmīgu nobeigumu. Zinot romāna nepabeigtību, var nonākt pie secinājuma, kādu izlasīju vienā no romāna recenzijām: nepabeigtība ir oriģinālākais nobeigums, kādu šim romānam iedomāties. Nepabeigtība apliecina autora morālā spēka trūkumu izvilkt savu varoni no tālaika sociālajām paražām. Ar nobeiguma trūkumu Stendāls it kā pasludina, ka viņam izbeidzās idejas, kā salauzt sistēmas ietvaru reizē reālistiskā un ne-prozaiskā veidā. Autors dezertē, atstājot varoni trimdā bez tālāka risinājuma; nobeigumā Lisjēns ir kā Rainis, kas neatgriežas no Kastaņjolas.

Stendāla rakstības stila īpatnība ir epigrāfi, uzrunas lasītājam un tamlīdzīgi no autora nākoši iestarpinājumi. „Lisjēnam Levēnam” ir trīs autora priekšvārdi, kuros Stendāls uzdod toni romāna problemātikai. Primāri Stendāla uzdevums priekšvārdos ir pozicionēt sevi kā neitrāli, kas atrodas starp abām tālaika politiski radikālajām pozīcijām, kuras savu izpausmi gūst sabiedrības slāņu rīcībā un ekstrapolējas arī uz atšķirībām starp Eiropas un Amerikas pārvaldes kārtību. Stendāls neatbalsta Francijas karaļa varas atjaunošanas un nostiprināšanas kustību, bet vienlaicīgi atzīst, ka arī demokrātiskajā Amerikā beigtos nost:

„Amerikā mani mocītu garlaicība, jo tur ļaudis varbūt ir nevainojami taisnīgi un saprātīgi, taču dzenas tikai pēc dolāriem .. Es nevaru dzīvot kopā ar cilvēkiem, kam sveša domas izsmalcinātība, lai cik tikumīgi viņi būtu; simtreiz labāk tad dodu priekšroku izvirtuša galma smalkajām paražām. Vašingtons mani garlaikotu līdz nāvei .. Tātad ar cieņu pašam pret sevi man vēl nepietiek; es nevaru iztikt bez vecās civilizācijas izpriecām… Mani šausmina amerikāņu veselais saprāts .. Amerikāņu labie tikumi man šķiet neiedomājami pliekani.”

Lisjēns redz savu neapskaužamo pozīciju:

„Vai tiešām liktenis man lēmis visu mūžu atrasties starp fanātiskiem, egoistiskiem un pieklājīgiem leģitīmistiem, kuri dievina pagātni, un trakiem, augstsirdīgiem un garlaicīgiem republikāņiem, kas dievina nākotni?”

„Lesjēnā Levēnā” lasītājs var novērtēt, kas pasaulē izzudis, kas pārkārtojies un kas palicis pa vecam.

Līdzīgi kā „Sarkanajā un melnajā”, arī „Lisjēnā Levēnā” darbība notiek starp provinci un metropoli. Ir priekšrocības un tikumi gan vienai, gan otrai dzīvesvietai, bet autors sevi vislabāk redz pārvietojoties no vietas uz vietu, uz mēnesi apmetoties vissaistošākajās no tām. Arī Lisjēns Levēns vienīgi vecāku iespaidā atturas doties uz Ameriku, kas sola pretstatu Parīzes salkanajam šarmam un amatpersonām, kuras budžets darījis laimīgas. Viņam ir grūti panest Parīzi, kurā mode ir ¾ no skaistuma, kurā modei atbilst pat zvērināto tiesas spriedumi.

Liela vieta romānā atvēlēta Lisjēna tēva, viena no vadošajiem Parīzes baņķieriem, padomiem savam pārliecīgas prātošanas sērgas apsēstajam dēlam. Ne tikai tēvs, bet arī autors ar savu muti it kā māca Lisjēnu, kā rīkoties publiskās pārvaldes situācijās, kur sarežģītāk atrisināt pašu administratoru savstarpējās attiecības, nekā praktisko dzīves problēmu:

„Gudrs cilvēks būtu viņam teicis: „Sasniedziet dzīvē kaut ko, tad redzēsiet lietas arī no citas puses; pagaidām gluži vienkārši apmierinieties ar to, ka nevienam nenodarāt ļaunumu! Jūs vēl esat pārāk maz pieredzējis, lai spriestu par tik svarīgiem jautājumiem; nogaidiet un neko neņemiet pārāk pie sirds!”

Lisjēna tēvs pasaulē baidās tikai no 2 lietām: no garlaicīgiem cilvēkiem un drēgnuma. Viņš nekad neīgņojas un nekad nerunā ar dēlu nopietni. Tēvs par Lisjēnu saka:

„Varēt domāt, ka tu neesi dzimis parīzietis, tik ļoti tu atšķiries no šiem ļaudīm, kuru viltīgais prāts nekad nepaceļas pāri lietderīgiem mērķiem. Tev notikumi un cilvēki šķiet lielāki, nekā tie patiesībā ir, un visus sarunu biedrus tu pataisi par labiem vai ļauniem varoņiem.”

Neiztrūkstoši romānā skarta mīlestības tēma. Tas nav mīlas trīsstūris kā „Sarkanajā un melnajā”, kā arī akcents uz mīlestības motīvu ir daudz mazāks nekā „Parmas klosterī”. Mīlestība uz ultralojālisti, tātad uzskatos pretējo, bet dzīves skatījumā līdzīgo de Šastlē kundzi Lisjēnu vajā līdz grāmatas nenobeigtajām beigām. Neatrisinātās Lisjēna un de Šastlē kundzes attiecības ir tās, kas liek apšaubīt romāna pabeigtību pat nezinot, ka tas tiešām ir nepabeigts. Šastlē kundzi raksturo Lisjēna pārdomas:

„No dabas jaunajai sievietei bija cildena dvēsele, tāpēc niecīgais viņai šķita patiešām niecīgs un tātad diženai misijai dzimšua cilvēka uzmanības necienīgs. Šī pārliecība viņu vērta vienaldzīgu un nevērīgu pret visu sīko, un nekādi nieki viņu nenodarbināja, tāpēc de Šastlē kundzes dzīvotprieks šķita neizsīkstošs.”

Stendāls pa savai modei izsaka savus spriedumus par mīlestības un attiecību dabu:

„Apgādāties ar mīļāko – tas ir viens no izšķirošākajiem soļiem, ko jauna sieviete var atļauties. Ja viņai nav mīļākā, viņa nīkst nost aiz garlaicības un, sasniegusi apmēram četrdesmit gadu vecumu, viņa mīl suni, ar kuru noņemas, vai dvēseles ganu, kas noņemas ar viņu, jo īstai sievietes sirdij nepieciešamas vīrieša simpātijas tāpat kā mums – sarunu biedrs.”

Nobeigumā jāsaka, ka Stendāla „Lisjēns Levēns” ir baudāmāks ieskats valsts pārvaldē un valsts vadības procesos nekā Makjavelli „Valdnieks”. Romāns atklāj intrigu nozīmi un neizsmeļamu kāri pēc materiālās stimulēšanas, kas pēc būtības balstās ne uz ko vairāk, kā katra cilvēka raksturu.

Kurts Fridrihsons, Gundega Repše – Mala (2010)

Vizuāli Fridrihsona darbi rada asociācijas ar Egona Šīles gleznām – varbūt tā ir flomasteru tehnika vai košo krāsu ievijums pasteļtoņos. Kopīga arī līniju laušana, kas nav, piemēram, Blumberga darbos, kuri iziet uz apaļo. Fridrihsonam līnijas ir kā no stieples.

Grāmatā apvienotas trīs Fridrihsona izteiksmes formas: vēstules sievai no gulaga, pieraksti no vēlākās dzīves Latvijā un Fridrihsona skices un gleznas. Redzams, kā gulaga periods ir ietekmējis visu mākslinieka daiļradi.

Fridrihsona gulaga laiks bija pieci gadi, kas ir salīdzinoši īss posms. No otras puses, apsūdzētais līdz pēdējam nezināja, kad tiks atbrīvots un  katra diena stiepās nebeidzami. Tie nav gluži tādi gadi, kā A.Aplbauma apraksta grāmatā „Gulags”, bet brīvāki – māksliniekam ir  iespēja satikties ar sievu, kas atbrauc ciemos, viņš regulāri saņem pastu ar krāsām un pārtiku (viņš bija saldummīlis),  nedaudz nopelna pastāvīgā darbā un piepelnās, gleznojot citu ieslodzīto portretus. Izmisums rodas prombūtnes un apkārtējo ieslodzīto degradētās vides dēļ. Cilvēks tomēr spēj ļoti degradēt vidi, kurā pats uzturas, jo aukstums pats par sevi šeit ir bez vainas.

Recenzija par grāmatu īsti nesanāk, jo tad ir vai nu psihoanalītiski jāapskata Fridrihsona personība vai arī jāmēģina atrast Fridrihsonā rakstnieks, kas viņš tīri labi, spriežot pēc domu dziļuma un oriģinalitātes, varētu būt. Ja nepieciešams īsumā raksturot grāmatu, jāsaka, ka grāmata ir par mākslinieka dzīvesveidu un attieksmi pret dzīvi skarbos apstākļos, skatot cilvēku degradēšanos. Dzīvesveids, ko tajā atrodam, ir aptuveni tuvs mūka dzīvesveida askētismam ar dažu dienu moratoriju. Fridrihsona pieredzi var izmantot, ja nonāk citos skarbos apstākļos.

Vislabākās ir vietas, kur ieslodzītais spītīgi pretojas sev. Viņa paša spēku apzināšanās un gan šīs apziņas, gan pašu spēju neizsmeļamība ir tā, kas notur viņu pie dzīvības un ļauj saglabāt saprātīgumu attieksmē pret notiekošo. „Manī ir vēl tik daudz rezervju. Visas cilvēka sejas izteiksmes manai labajai rokai ir tik draudzīgas,” viņš visticamāk ironizē. Tāpat skarbajos apstākļos viņš  brīžiem skaudri sajūt agrākās dzīves liekulību: „Karaļvalsts, kurā es dzīvoju, katram skaidri parāda, kas tu katram (pasaulē) esi. Tādēļ es neredzu sevišķas vajadzības atgriezties.”

Fridrihsons nonāk pie oriģinālas dabas un veselības saistības atklāsmes: „Daba man nav bijusi nekas cits kā veselība”. Sagandējot dabu un attālinoties no tās kā fiziskās enerģijas avota, mēs pakļaujam sevi vecajām un modernajām slimībām.

Grāmata ir iespēja kaut ko uzzināt par konkrēto cilvēku, kā arī ir pieredzes un pasaules redzējuma avots.  Vēstuļu atklātība un autentiskums labi iekļaujas grāmatas saturā blakus gleznām un pierakstiem. Kā raksta Fridrihsons, „reizēm kādas gleznas skaistums izskatās kā apbalvojums, ko saņēmis pats autors .. Kad Goija uzgleznoja „Nošaušanu”, viņš bija viens no upuriem.” Viņš pasaka, ka katrā darbā autors ir saturs. Šai grāmatai ir divi autori, tāpēc arī divi veidi, kā grāmatu lasīt. Fridrihsona gleznās vienmēr būs iekodēts gulaga vēstījums.

Citāti:

•         Cilvēks bez liekām drēbēm, darbiem, draugiem var ļoti tuvoties mākoņiem.

•         Es bieži sevi arī agrāk dzinu pa mežiem un pa šosejām – līdz galīgam nogurumam. Izdzinu no sevis mietpilsoniskās šaubas, patiku, vienaldzību un nespēju izšķirties .. Man daba bija vajadzīga, lai sevi iztukšotu no liekām, priviliģētām, taukainām iedomām.

•         Nevajag apgrūtināt savu dzīvi pat ne ar lieku skaistumu, kas nedrīkst piederēt cilvēkam. Tomēr vajag dzīvot atmosfērā, kurā nenogurst gars. Vienmēr attīrīt apstākļus no infekcijas sākumiem un būt pastāvīgi svaigam, gatavam – saules sauciena ceļam.

•         To neviens nekad nespēj saprast – ka viņu vairs nemīl. Kad nekas vairāk tev neeksistē, arī nelaime beidzas, jo to vairs nevar ne ar ko salīdzināt.

Nebiju domājusi, ka tik ilgi var neizlasīt nevienu grāmatu.

Анатолий Приставкин – Ночевала тучка золотая… (1988)

Anatolijs Pristavkins – Zelta debestiņa pārnakšņoja… (1988)

Anatoly Pristavkin – The Inseparable Twins (1988)

Par grāmatu gadsimta sākumā bija pateikts kas šaušalīgs. Bija bail lasīt, par ko grāmata būs. Par badu, Kaukāzu, jā, bet bija vēl kas.

Jāsaka gan, grāmatas ievads pašu šaušalīgāko laicīgi atklāj. Tāpat arī, kad šaušalīgākais nenotika un nenotika, varēja saprast, ka tā būs apoteoze.

Grāmata īpaši nemīlīga kļūst beigu kukurūzas laukos. Kukurūzas laukos kultūra ir ko vispārēji baisu ielikusi – tur vienmēr notiek noziegumi, cilvēki nepārdomāti bēg un skatītāju ir viegli sabaidīt, starp stiebriem kaut kam rēgojoties.

Lai gan grāmata nebija filma, tālu no patiesības teiktais nav. Grāmatā viss ir vizualizējams, un pat nedaudz atgādina Lato Lapsas grāmatu par dzelzceļa līniju Krievijas dienvidos un Annas Poļitkovskas attēlotās nežēlības fonu.

Pievilcīgākā ir epizode par transportēto Maskavas bērnu peldēšanos pamestos sēra avotos pa ceļam uz galamērķi čečenu zemē.

Grāmatas nosaukums ir krievu dzejnieka Ļermontova dzejas rinda – par mākoni, kas līdz rītam izturēja, piespiedies pie klints.

Lai beigās nebūtu tik skumji, Google Ļermontova dzejoli, līdzīgi kā tulkotāji autora nosaukumu angliski, tulko pa savam:

Lermontov – Balsta

Gulēja Golden Cloud
Uz krūtīm no milzu akmens;
Rītā, kā tas atstājis notikuma vietu sākumā
Ar debeszils jautri spēlēt;

Taču rezultātu palika slapjš krunkains
Veco rock. Vientuļš
Viņš stāv, domāšanu dziļi,
Un viņš raudāja klusi tuksnesī. (1841)