Pēters Handke – Vārtsarga uztraukums pirms soda sitiena (1970)

Peter Handke – Die Angst des Tormanns beim Elfmeter (1970)
Peter Handke – The Goalie’s Anxiety at the Penalty Kick (1972)
Pēters Handke – Vārtsarga uztraukums pirms soda sitiena (1972)

I

Te nu esam nonākuši: mākslai pieskaitām realitāti, kas dzimusi traka cilvēka galvā, lai tikai kaut kas būtu “citādāk nekā dzīvē”. Austriešu postmodernā rakstnieka Pētera Handkes romāna “Vārtsarga uztraukums pirms soda sitiena” (1972) galvenais motīvs vijas cauri izbijuša futbola vārtsarga, kurš romāna sākumā tiek atlaists no būvnieka amata kādā uzņēmumā, atsvešinātībai no pasaules un pakāpeniskam vārda un domas saistības sairumam viņa galvā. Handkes roadmovie stilā tapušajā romānā jūtams tas pats rokraksts, kurš vēlāk iezīmēs scenāriju Vima Vendersa “Debesīm pār Berlīni”.

Tā ir tikai sagadīšanās, bet Handkes vārtu sarga Bloha izolētā un sašķeltā iekšējā pasaule sasaucas ar Nabokova “Ielūguma uz nāvessodu” varoņa Sinsinati svārstīšanos starp iztēli un realitāti (un avīzēm – tas par abiem), ar ko iepazinos iepriekš, tā turpinot priekšgājēju tradīciju, kad Nabokova izjustā pieeja “Pnina” varonim idejiski tuvinājās Vonnegūta humānisma apoloģijai “Lai dievs jūs svētī, mister Rouzvoter!” Tā ir tikai sagadīšanās vai, precīzāk, tieksme saskatīt literārajos varoņos labus paziņas un meklēt vienojošo telpu starp jebkurām neatkarīgām nozarēm, lietām, cilvēkiem.

Markss Frišs un Ingeborga Bahmane līdz šim bija vienīgie austriešu autori, kas šķērsojuši manu literārās patstāvības ceļu; par Austriju atgādina. Viņu ietekmē “austriešu rakstnieku tautība” par sevi radījusi priekšstatu kā par indivīda centrisku un nodarbinātu ar indivīda pieredzi un iespaidiem savu tuvāko cilvēku lokā, kas manā izpratnē līdzinās austriešu mentalitātei kopumā. Handkes darbi neliek izskatīties kā izņēmumam. Vēl kas, autoriem, kas raksta par Austriju, piemīt patīkama austriešu autoru aura, ko iemieso Vīnes pilsēta un Austrijas Alpu kūrorti, tādi kā “Baltajā viesnīcā”.

II

Lai gūtu nedaudz lielāku skaidrību par romāna izcelsmi, nepieciešams atklāt pāris faktu par tā autoru. Pēters Handke, dzimis Slovēnijas austrietes un vācu kareivja ģimenē 1942.gadā, pirmos gadus pavada nelielā pilsētiņā Austijas Karintijas apgabalā. Jau kopš agras bērnības nemierīgie laiki sāk Handki mētāt pa pasauli: pamatskolu un vidusskolu jaunais autors beidz dažādās pilsētās ārpus savas dzīvesvietas, tad sāk studēt jurisprudenci Grācas universitātē, bet no gala eksāmeniem aiziet, kad uzzina, ka viņa romāns pieņemts izdošanai.

Pamanāms Hande kļūst pēc kritikas, kuru viņš no zāles izteic tolaik dominējošai vācu rakstnieku apvienībai “Grupai 47″, kas uzstājas ar lekcijām Prinstonas universitātē ASV. Viņa kritikas objekts ir nepareizi izveidojusies attiecība starp literāro darbu, kurš tradicionāli tiek izcelts priekšplānā, un lietoto valodu, kurai ir tikai pakalpiņa loma. Tai pat gadā iznāk Handkes pirmā luga ar odiozo nosaukumu “Apvainojums publikai” (Publikumsbeschimpfung, 1966), kas, uzvesta Frankfurtes eksperimentālajā teātrī, piedzīvo sensāciju. Lugas sākumā četri aktieri paziņo, ka gaidītais priekšnesums ir atcelts un tā vietā sāk pārspriest teātra iedabu; diskusija pamazām pārmetas pie auditorijas, kuru aktieri pārmaiņus uzteic un apvaino; luga noslēdzas ar verbālu uzbraucienu gan auditorijai, gan ierastajām teātra konvencijām.

Handkes daiļrades sākums ir 20.gs. 60.gadu vidus; viņš iezīmējas kā eksperimentāls plaša profila rakstnieks, kurš izvairās no ierastās kārtības un ārda žanru robežas. Handke kļūs zināms kā Ludviga Vitgenšteina un franču strukturālisma ideju sekotājs, savos darbos uzmanību pievēršot cilvēka valodas un izteiksmes ierobežojumiem un valodas ietekmei uz cilvēka personības un identitātes veidošanos; Handke uzskata, ka socializēšanās ar iemācītas valodas palīdzību laupa personai individualitāti. “Vārtsarga uztraukums pirms soda sitiena” nav izņēmums – tajā redzam, kā progresējošs vārdu krājuma sabrukums noved varoni pie kraha. Interesanta tēma, lai neteiktu vairāk.

Otrs akcents Handkes personībā, ko nevar nepieminēt un pateicoties kuram autora persona labu laiku 90.gadu vidū turējās uz publiskās skatuves, ir viņa iestāšanās par Serbiju uz akūta vispasaules neiedziļināšanās fona (tikai tagad vestajos karos notiekošajam sāk parādīties arī otra puse). Ja atceramies, Dienvidslāvijā noritēja tāds karš, kurā neiesaistīšanās drīzāk tika pārmesta nekā atbalstīta, līdzīgi kā tagad Āfrikā, bet “labie” kari, “sliktie” kari un R2P jeb “atbildība aizsargāt” jau ir cits stāsts.

Tātad uz Dienvidslāvijas kara laiku, 1995.gada rudeni, Pēters Handke devās pārgājienā pa turienes teritorijām un pēcāk redzēto aprakstīja 1996.gada eseju krājumā “Ziemīgs ceļojums pa Donavas, Savas, Moravas un Drinas upēm jeb taisnīgi par Serbiju” (Eine winterliche Reise zu den Flüssen Donau, Save, Morawa und Drina oder Gerechtigkeit für Serbien). Handke raksturo Serbiju kā vienu no cietējiem Balkānu karā. Aiziet pat tik tālu, ka agrākais Dienvidslāvijas prezidents Slobodans Miloševičs lūdz, lai Handke tiek piesaukts par liecinieku viņa aizstāvībai Starptautiskajā kara tribunālā (Handke atsakās, bet ierodas zālē kā skatītājs).

2006.gada 18.martā Slobodana Miloševiča bērēs divdesmit tūkstošu sērotāju priekšā Handke saka runu serbu valodā, kas Rietumos izraisa plašu ažiotāžu un apvaino par Serbijas hegemonijas atbalstu. Handke noliedz, ka izteicis “prieku par būšanu tik tuvu serbu tautas sargātājam Miloševičam,” un piedāvā savu runas tulkojumu:

“Pasaule, tā sauktā pasaule, zina visu par Dienvidslāviju, par Serbiju. Pasaule, tā sauktā pasaule, zina visu par Slobodanu Miloševiču. Tā sauktā pasaule zina patiesību. Tāpēc šī tā sauktā pasaule šodien nav ieradusies, un ne tikai šodien un ne tikai šeit. Es nezinu patiesību. Bet es klausos. Es sajūtu. Es atceros. Tāpēc es šodien esmu te, pie Dienvidslāvijas, pie Serbijas, pie Slobodana Miloševiča.”

1988.gadā Handke saņem Austrijas augstāko literāro apbalvojumu. 2006.gadā viņam piešķir vācu Heinriha Heines prēmiju, bet pienākošos naudas balvu viņš tā arī nesaņem, jo Diseldorfas pilsētas pārvalde, no kuras budžeta prēmija maksāta, nobalso pret. 2009.gadā Handkem tiek piešķirta Franca Kafkas balva.

Izceļojis pasauli, dažāda garuma periodus dzīvojot gan Austrijā un Vācijā, gan ASV, un ieguvis enfant terrible slavu, pašlaik Handke ar ģimeni apmeties uz dzīvi Parīzes tuvumā.

III

Vispirms jāvērš uzmanība uz īpašu rakstīšanas veidu, kurš vērojams Handkes, bet arī daudzu citu autoru darbos – šķietami tukšvārdīgu detalizētību. Pirmajā brīdi šāda satura teksts, kas nesagatavotam lasītājam paveras acu priekšā, var izsaukt nepatiku un vēlmi novērsties; šādā tekstā ir grūti atrast kopsakarības un mērķtiecību (atcerēsimies, ka Nabokovs daļu savu darbu rakstīja uz kartītēm, un sižetu veidoja, tās pēc nejaušības principa stiprinot kopā), liekas bezjēdzīgi meklēt kaut kādu jēgu vai simbolismu, citiem vārdiem, tas ir ļoti tuvs dzīvei. Noteicošais, vai šādu darbu izdosies izlasīt, ir autora stils: ja stils pats par sevi ir pietiekami interesants, tad tas liek nepadoties par spīti absurdajam vai bezsaturīgajam saturam, un gala rezultātā, pie labas zvaigžņu konstelācijas, gaida apbalvojums jeb atklāsme. Postmodernās grāmatas nevis saka priekšā, kā sliktas vecās, vai ved līdzi un uzvedina, kā modernās, bet provocē, modelējot tādas situācijas, kurās lasītājs spiests domāt jaunos kontekstos; grāmatas kļūst par pilotprojektiem jaunu apvāršņu paplašināšanai.

Šoreiz tik garš ievads (drīzāk privāta retrospekcija), jo uzskatu, ka bez papildus informācijas romāns lielā mērā liksies nevērtīgs; ja kaut kas uzzibsnīs, tad tikai beigās, kamēr nepacietīgs lasītājs līdz beigām var nemaz nenonākt. Un tad atkal liksies, ka visi postmodernie darbi ir mēsls; citējot Leonarda Koena dziesmu: “Man saka, ka tas ir Mocarts, bet izklausās pēc košļājamās gumijas.” Taisnība gan, jo augstāk cilvēce attīstās, jo retinātākas domas parādās grāmatās.

Handkes trešais romāns ar jocīgo nosaukumu “Vārtsarga uztraukums pirms soda sitiena” atspoguļo kāda cilvēka nesteidzīgu, bet konsekventu sajukšanu prātā (vēzis), un pieskaitāms autora 70.gadu posmam, kurā dominējošās tēmas ir atsvešinātība un nežēlība. Veids, kādā šoreiz atnāk haoss (vārdu “haoss” pēc filmas “Antikrists” vairs nevar uztvert nopietni), ir caur vārdiem un valodu (vienmēr licies interesanti, kā starp tekstu rindām var iedrukāt figūriņas):

“Aizverot acis, viņš saskārās ar savādu nespēju jebko vizualizēt. Viņš mēģināja pie sevis nosaukt vārdā lietas, kuras atradās istabā, bet viņš neko nespēja iedomāties; pat ne lidmašīnu, par kuru viņš zināja, ka tā tikko piezemējusies, lai gan viņš varēja iztēloties, iespējams, no agrākas pieredzes, bremžu kaukšanu uz skrejceļa.”

Galvenais varonis Blohs klaiņo pa Vīnes (?) centru un priekšpilsētu, autoram grāmatas lapās trešajā personā fiksējot Bloha izkaisītās domas un selektīvos novērojumus. Romāna sākums ir apmēram šāds: Jozefs Blohs, celtnieks, kas reiz bija zināms futbolists, ieradies darbā, saņem ziņu, ka ir atlaists, vismaz tā viņš interpretē faktu, ka neviens cits, izņemot priekšnieku, kafijas pārtraukumā nepaceļ galvu, kad viņš ienāk pa durvīm. Blohs tūlītēji dodas prom un pēc pāris dienām sāk just kompleksu prāta sairumu: progresējošu nespēju nosaukt lietas precīzos vārdos un uzturēt cilvēcīgus kontaktus (viņš nožņaudz sievieti), Bloham griežas ausīs ikdienas sarunu trulums, virspusējība un paredzamība, tāpat arī nelielie pārpratumi, kuriem neviens nepievērš uzmanību, jo visi uzskata sarunas par pārāk nevērtīgām, lai justu nepieciešamību pēc sakarīguma (lai ir loģiski, ja nu gadījumā eksistētu tāda vēsturiskā lente, kurā viss teiktais ierakstās jeb, kā svētdienās saka kristīgās programmas, “ierakstās mūžībā”): “Viņa Blohu uztvēra burtiski .. “Es ar to neko nebiju domājis” .. – “Tev bija jābūt iemeslam tā teikt” .. Blohs pasmējās. Mājas īpašniece jautāja, kāpēc viņš par to smejas…”

Blohs īsiem teikumiem pie sevis rezumē redzēto, kā cilvēki mēdz skaļi nosaukt lietas, ko vēlas īpaši labi paturēt atmiņā, tomēr dienām ejot, artikulācija viņam padodas arvien kļūdaināk un nepilnīgāk. Tā nav tikai kaitinošā nieze, ko šad tad sajūt cilvēks, kurš mēģina atcerēties kāda cita vārdu**, bet spēj tikai izskatu un politisko pārliecību – Bloham vārdi atdalās no objektiem un zūd masveidā, radot viņā pasīvu izmisumu. Prāta spēju pamirums un traumējošā vārtsarga pieredze ir vienīgās lietas, kas Blohu patiesi nodarbina:

“Blohs teica, ka nesen viņš pamanīja, ka sācis skaitīt tikai ar divi; šorīt, piemēram, šķērsojot ielu, viņu gandrīz notrieca mašīna, jo viņš domāja, ka līdz otrajai mašīnai atlicis pietiekami laika, lai ielu pārietu; pirmo mašīnu viņš vienkārši neierēķināja,”

un

“Jo ilgāk Blohs runāja, jo nedabiskāks paša teiktais viņam šķita. Pakāpeniski sāka likties, ka katrs vārds prasa izskaidrojumu .. Viņam šķita neiespējami, ka kāds, iesākot runāt, vienlaicīgi var zināt, kā teikums beigsies.”

Uz brīdi sapratne Bloham atgriežas: “Kā pamiers,” viņš nodomā. Atšķirību starp jaunatgūto līdzsvaru un iepriekšējo nestabilitāti demonstrē Bloha novērojumi:

“.. lūpu kustības cilvēkiem, ar kuriem viņš sarunājās, saskanēja ar to, ko viņš dzirdēja tos sakām; mājas nebija tikai fasādes .. neizskatījās, ka cilvēkiem, kas gāja garām pa pretējo ielas pusi kāds būtu samaksājis, lai viņi to darītu; vīrietim ar plāksteri zem acs tā apakšā ievainojums bija īsts; un šķita, ka līst ne tikai dibenplānā, bet visur .. Viņš redzēja un dzirdēja visu ar pilnīgu tūlītējumu, bez nepieciešamības uztverto vispirms iztulkot uz vārdiem, kā iepriekš; vai arī visu saprotot tikai kā vārdus vai vārdu spēles. Viņš atradās stāvoklī, kad viss šķita dabiski.”

Bet gulbji jau ir aizlaidušies -”Vakargada sniegs,” Bloks nodomāja. Ko tas varēja nozīmēt? – un progresējošais regress nav atgriezenisks.

Viennozīmi aizraujošākā grāmatas daļa ir beigas. Tieši beigas ir tās, kas pietuvojas romāna nosaukuma patiesajam vai pseido – mūsdienās jau vairs nav svarīgi, jo liberālā kopienā visiem jāatvēl privātā hermeneitiskā telpa – atšifrējumam. Ir skaidrs vismaz tas, ka beigas pietuvojas futbola spēlei, kuru Blohs šoreiz vēro no skatītāju rindām:

“[Blohs] vaicāja pārdevējam, vai tas kādreiz ir mēģinājis novērst skatienu no priekšplāna, kur notiek galvenā kustība, un tā vietā skatīties uz vārsargu .. “Ir ļoti grūti novērst acis no priekšplāna un vērot vārtsargu,” Blohs teica. “Tev ir jāatraujas no bumbas; tā ir pilnīgi nedabiska rīcība.” Tā vietā, lai redzētu bumbu, tu redzēji kā vārtsargs skrēja uz priekšu un atpakaļ, ar rokām uz stilbiem, kā viņš noliecās pa labi un pa kreisi un izdvesa aizsardzības kliedzienus. “Parasti tu viņu nepamani, līdz bumba nav iesista vārtos .. [pa to laiku] vārtsargs cenšas saprast, kurā stūrī pretinieks vēlas bumbu spert. Ja viņš pazīst spērēju, viņš zina tā iecienīto stūri. Bet varbūt spērējs paļaujas uz to, ka vārtsargs var viņu atkost. Tāpēc vārtsargs turpina domu gājienu, ka varūt tieši šodien bumba lidos pretējā stūrī. Bet ja nu spērējs seko vārtsarga domu gājienam un galu galā plāno sist ierastajā stūrī? Un tā uz priekšu, un tā uz priekšu .. Kad spērējs sāk skriet, vārtsargs neapzināti ar savu ķermeni vēl pirms bumba ir izsperta jau norāda, uz kuru pusi viņš metīsies, un spērējs var vienkārši bumbu raidīt pretējā stūrī. Vārtsargs tik pat labi varētu mēģināt atvērt durvis ar salmiņu.”

Kāds apsargs Bloham atklāj savu pieredzi, kā apieties ar zagļiem:

“Ja jūs atrodaties viens pret otru, ir svarīgi skatīties tam otrajam acīs. Pirms viņš sāks skriet, viņa acis pateiks priekšā virzienu. Bet vienlaicīgi tev ir jānovēro viņa kājas. Uz kuras kājas viņš novieto savu svaru? Šī kāja norādīs virzienu, kuru viņš vēlas izmantot. Bet, ja tas otrs vēlas tevi apmuļķot un nevēlas skriet tajā virzienā, viņam būs nepieciešams svaru pārnest brīdi pirms atiešanas, un tam nepieciešams tieši tik laika, lai tu spētu viņu apsteigt .. Tomēr tu vienmēr atrodies neizdevīgā pozīcijā, jo tas otrs arī vēro katru tavu reakciju. Reaģēt ir viss, ko tu vari darīt. Un, kad viņš sāk skriet, viņš jau pēc pirmā soļa mainīs virzienu un tu būsi tas, kuram svars vienmēr ir uz nepareizās kājas.”

Grāmata atstāj cilvēka kā lūzera sajūtu, kas nebūt nav slikta.

Pēc grāmatas motīviem Vims Venderss ir uzņēmis tāda paša nosaukuma filmu.

* Labojums – Frišs ir šveicietis.

**Citu personu vārdus cilvēks vairumā gadījumu atceras neaizdomājoties, bet atmiņā atsauc intuitīvi. Tikko intuīcija vairs nesaka priekšā, cilvēkam, lai atsauktu vārdu, nav neviena salmiņa, pie kura pieķerties. Līdzīgi gadās ar mātes valodu, kura, pretēji svešvalodai, ir apgūta nesistemātiski un nesaistot jēdzienus vienu ar otru, teiksim, lietvārds “cietums”  neasociējas ar neko cietu,  līdzīgi ar vārdu “vilciens”. Apgūstot dzimto valodu no jauna, ir periodi, kad prāta dalīšanās liekas visai iespējams prāta izspēlēts joks. Šis ir smags jautājums, jo nomāc doma, ka visa cilvēce savu komunikācijas līdzekli uzsūc ačgārnā veidā un arvien mazāk sarunājas, tādējādi vēl vairāk kavējot prasmi skaisti artikulēt domu (pēdējā laika izņēmums, portālā tautasforums.lv notiekošās diskusijas par pasaules pārbūvi). Valoda savu mērķi ir izpildījusi – vārdi ir pārņēmuši visu pasauli, piesavinoties ikkatru vissīkāko priekšmetu un daļiņu; konsekventi uztverot valodu kā fona troksni, ar laiku cilvēks var mierīgi iztikt bez valodas praktiskas lietošanas, vienlaicīgi nezaudējot spriešanas spēju.

Pēters Handke – Pāri sapņiem plūstošas skumjas (1972)

Peter Handke – Wunschloses Unglück (1972)
Peter Handke – A Sorrow Beyond Dreams (1974)
Pēters Handke – Pāri sapņiem plūstošas skumjas (1974)

Šī atkal būs gara recenzija, kādu nosolījos pēc iepriekšējām nerakstīt. Tas ir tikai tādēļ, ka Handke mani pārsteidza ar to, cik izjusti savās rindās apraksta austriešu kara un pēckara sadzīvi, kas daļēji līdzinās Latvijas padomju laiku noskaņai. “Pāri sapņiem plūstošās skumjas” (šis nav oficiāls tulkojums) krietni atšķiras no divus gadus iepriekš sarakstītā “Vārtsarga uztraukuma pirms soda sitiena”.

Garstāstam “Pāri sapņiem plūstošās skumjas” Handke pievēršas septiņas nedēļas pēc mātes nāves, kad uzbrūkošie šausmu momenti un nerealitātes sajūta kļūst nomācoša: “Tagad, kad esmu sācis rakstīt, šie brīži šķiet izgaistam un pārejam, iespējams, tādēļ, ka cenšos tos aprakstīt cik akurāti vien iespējams. Aprakstot sāku par tiem domāt kā par noslēgušos savas dzīves posmu, un pūles atcerēties un formulēt tā piesien pie zemes, ka bezformīgie sapņi pamazām atstājas.” Instinktīvā rīcība saistās ar epizodi Gundegas Repšes grāmatā “Bāreņu nams”, kur varonis pēc mātes nāves sevi izsaka kulminācijā: “Nezinu, māt, kur lai tevi tagad lieku,” un vēlas uzņemt filmu. Ir grūti pieņemt, ka, cilvēkam aizejot, viņa uzkrātā vērtība vairs neeksistē vai, precīzāk, eksistē kā tukšums palicēju apziņā. Tas ir kā ar “Dienu”.

Pēc šāda ievada nav pārsteigums par Handkes dziļu kontrastu pilno hroniku: Austrijas pēckara lauku dzīves detaļas un viņa mātes kā jaunas meitenes emancipācija apvienota ar nožēlojamiem pēckara dzīves apstākļiem un apkārtējo atsvešinātību. Par savu māti Handke raksta:

“Mana māte bija priekšpēdējā no pieciem bērniem. Viņa bija laba skolniece; skolotāji lika viņai augstākās atzīmes un īpaši uzslavēja par glīto rokrakstu. Un tad skolas gadi bija cauri. Mācības bija tikai bērnu spēle; tikko obligātā izglītība beidzās un tu pieaugi, pēc tās vairs nebija vajadzības. Kopš tā brīža meitene sāka palikt mājās, tā pierodot palikt mājās, kas būs viņas nākotne. Nekādu baiļu, tikai dzīvnieka bailes no tumsas un vērtām; nekādu pārmaiņu, tikai starp karstu un aukstu, slapju un sausu laiku, komfortu un diskomfortu .. Viss cits, kas notika pasaulē, palika mistika.”

Handkes mātei izdodas no provinces izrauties – vēlme mācīties ir tik liela, ka viņa aizbēg no mājām un sāk apmeklēt pavāra kursus “Hotel du Lac“: “Cilvēkiem vienmēr būs nepieciešams ēst.”

Drīz vien redzam sociālu pacilājumu, kad austrieši priecājas par vāciešu ierašanos valstī (cik tas viss ir nopietni, Handke nepiemin); režīma pārmaiņas rada vēl nebijušu nācijas vienotības sajūtu:

“Mēs bijām tādi kā aizgrābti,” māte man sacīja. Pirmo reizi cilvēki lietas darīja kopā .. Beidzot visam, kas pasaulē bija savāds un nesaprotams, parādījās nozīme un tas kļuva par daļu no kaut kā lielāka .. Automātiskajām kustībām radās atlētiska kvalitāte, redzot, ka neskaitāmi citi izpilda tādas pašas kustības. Sākās dzīve, kurā tu juties reizē aizsargāts un brīvs.”

1938.gada 10.aprīlī fīrers ierodas Klāgenfurtē:

“Tūkstošiem svastikas karogu atpūtas vietās un vasaras kūrortos .. Futbola spēles noslēdzas, komandām nomaršējot no laukuma ar “Sieg Heil!” Uz mašīnu numurzīmēm A nomaina D. Pa radio 6:15 aicinājums iestāties armijā, 6:35 dienas motto, 6:40 vingrošana, 8-12 “Radio Kēnigsberga”; Ričarda Vāgnera koncertam seko izklaide un deju mūzika .. Kā balstot vēlēšanās: ievelciet lielu krustu lielākajā aplītī zem vārda JĀ”.

Mātes dzīve turpinās ar jaunības aizrautību: “Darbs, izpriecas; smaga sirds, viegla sirds; Hitleram bija skanīga balss pa radio. Ilgas pēc mājām tiem, kas neko nespēj atļauties; atpakaļ “Hotel du Lac” (“Tagad nodarbojos ar grāmatvedību”); spīdošas atsauksmes (“Fraulein … ir parādījusi apķērību un vēlmi mācīties. Viņa ir apzinīga, godīga un jautra, mums ir grūti … Viņa iestādījumu atstāj pēc savas brīvas gribas.”) Izbraucieni ar laivu, dejas nakts garumā, nekad nenogurstu.” Handke piemin arī patēvu: “Katrā viesnīcā, kurā mēs palikām, viņš ļāva visiem zināt, ka es esmu viņa dēls, bailēs, ka tiksim uzskatīti par homoseksuāļiem (175.pants).”

Apkopojot visus iespaidus, jāsaka, ka Handkes piesauktajam vārdu trūkumam nav pamata: “Pāri sapņiem plūstošās skumjas”, līdzīgi kā latviešu “Bille” vai, vēl tuvāk, “Bekons, sviests un mana mamma”, atklāj kāda cilvēka un pat cilvēces posma dzīvesstāstu visiem saprotamā un izjustā valodā, kas, netipiski šādiem darbiem, prozaisko apvieno ar poētisko (Handke ir arī dramaturgs un dzejnieks) un nerada nepatīkamu apjūsmošanas vai noliegšanas sajūtu. Dažreiz īpatnējas gramatiskās konstrukcijas, tā ir visa nepastāvība.

Pēc grāmatas rodas secinājums, ka apstākļi Latvijā nav tik tālu no Austrijas situācijas, kā to varētu domāt – atšķirība ir apmēram viena miera laiku paaudze. Daudz no Handkes rakstītā atbalso nesenu pieredzi:

“Šajā nelaimīgajā dzīvē mana māte pazaudēja savus lauku meitenes apaļos vaigus, tā iegūstot sava veida šiku. Viņa gāja ar augsti paceltu galvu un iznesīgā gaitā.”

“Lietas bija pieejamas tikai minimālos daudzumos. Likumsakarīgi, viņa kļuva visai maziska un skopulīga: svētdienas kurpes nedrīkstēja valkāt citās nedēļas dienās, ielas drēbes bija jāpakar uzreiz pēc ienākšanas, iepirkumu soma nebija spēļmantiņa, vēl siltā maize bija domāta nākamajai dienai.
Bezpalīdzības dēļ, viņa sevi disciplinēja; tas nebija viņas garā un padarīja viņu jūtelīgu. Jūtelību viņa slēpa aiz norūpētas, pārspīlētas cienības maskas, kurai pie katras mazākās provokācijas cauri spīdēja neaizsargātība un panika. Viņu viegli varēja pazemot.
Līdzīgi savam tēvam, viņa uzskatīja, ka tagad pienācis laiks sev visu aizliegt, bet tad atkal ar kaunīgu smiekliņu viņa lūgs bērniem atļauju nolaizīt to konfekti.”

Handke raksta, ka viņa mātes daba sašķēlās tajā, kādā viņa parādījās uz ielas, un tajā, kāda bija mājās:

“Tas viss tikai tādēļ, nevis, lai kļūtu par citu personu, bet, lai kļūtu par citu tipu: lai mainītos no pirmskara tipa uz pēckara tipu, no lauku meitenes uz pilsētas iemītnieci, vislabāk aprakstāmu ar vārdiem: gara, tieva, tumšmataina .. Un šī tipoloģija kļuva par viņas dzīves vadmotīvu; tā deva patīkami objektīvu priekšstatu par sevi; tu pārstāji uztraukties par savu izcelsmi, par savu, iespējams, blaugznaino individualitāti ar sviedrainām kājām vai katras dienas nodarbinātību ar izdzīvošanu; būšana par tipu atbrīvoja cilvēka būtības molekulu apkārtējā pazemojošās vientulības un izolācijas vidē.
Vienmēr noskaņota tikt no sevis projām, lai saglabātu prāta līdzsvaru. Motto: “Šodien es ne par ko nedomāšu; šodien es rūpēšos pati par sevi.”

” .. priekšrocības un trūkumi, visnožēlojamākais veids, kā aplūkot dzīvi. “Visam ir savas priekšrocības un trūkumi.” Tikko tas ir pateikts, nepanesamais kļūst panesams – tikai trūkums, un kas, galu galā, ir trūkums, ja ne likumsakarīgs pielikums priekšrocībai?
Priekšrocība, kā likums, bija trūkumu neesamība: nekāda trokšņa, nekādas atbildības, nekādas darba priekš svešiniekiem, nekādas nepieciešamības katru dienu pamest māju un bērnus. Šie trūkumi, kuru nebija, izlīdzināja tos, kuri bija. Tāpēc nebija gluži slikti.”

“Viņas kalkulācijas vienmēr izgāzās; mazās buržuāziskās glābšanās receptes vairs nedarbojās, jo faktiskie viņas dzīves apstākļi – vienistabas dzīvoklis, pastāvīgas bažas, kur iegūt nākamo maltīti, fakts, ka komunikācija ar viņas dzīves partneri galvenokārt aprobežojās ar žestiem, netīšu mīmiku un apkaunojošiem seksuālajiem aktiem – atradās zem buržuāzijas. Tikai ārpus mājas viņa varēja kaut ko gūt no savas dzīves. Ārēji: uzvarētājas tips; iekšēji: nespējīgākā puse, mūžīgā zaudētāja! Kas par dzīvi!”

Nedomājiet, ka Hande neredz šausmas visā iepriekš rakstītajā. Postmodernista vēsajā mierā viņš kādā no grāmatas reflektīvajiem ielaidumiem atklāj:

“Bieži stāstos mēs lasām, ka tas vai šis ir “vārdā nenosaucams”; ierasti tas uz mani atstāj vāja aizbildinājuma sajūtu. Šis stāsts, turpretī, tiešām ir par vārdā nenosaucamiem, bezvārdu terora momentiem. Tas ir par momentiem, kad prāts tā satrūkstas no šausmām un bailēm, ka runasprasme atgriežas tikai vēlāk .. ekstrēma nepieciešamība runāt saduras ar ekstrēmu vārdu trūkumu.”

Kāda rindkopa pirmās adventes gaidās:

“Ziemassvētki: nepieciešamās preces tika iesaiņotas kā dāvanas. Mēs pārsteidzām viens otru ar tādām nepieciešamām precēm kā apakšveļa, zeķes un kabatas lakatiņi, un dāvanu saņēmējs apgalvoja, ka tieši to vēlējies! Mēs izlikāmies, ka gandrīz viss mums dotais, izņemot ēdienu, tika dāvināts; es biju patiesi pateicīgs par pašiem parastākajiem skolas piederumiem un izklāju tos blakus gultai kā dāvanas.”

Turpat Handke apraksta arī garo formalitāšu kārtošanas procesu, lai saņemtu pabalstus, kas “bija tieši atkarīgi no ierēdņu labvēlības; pat ja tev likumīgi bija uz kaut ko tiesības, tev tas atkal un atkal bija jāpierāda tādās detaļās, ka tad, kad beidzot tika uzspiests “Apstiprināts” zīmogs, tu to saņēmi ar pateicību – kā labvēlības apliecinājumu.”

Grāmatas rezignētajā nobeigumā Māte noliekas ar milzīgām galvassāpēm, kas pamazām paralizē viņas rīcībspēju:

“Tikai kopš tā brīža es pilnībā apzinājos savas mātes esamību. Pirms tam es mēdzu par viņu aizmirst, lielākais šad tad sāpīgi aizdomājoties, cik idiotiska ir bijusi viņas dzīve. Tagad viņa sevi man darīja pamanāmu, .. un viņas stāvoklis bija tik taustāms, ka dažbrīd tas kļuva par daļu no manis.”