Bernars Šovs – Majore Barbara (1905)

Bernard Shaw – Major Barbara (1905)
Bernars Šovs – Majore Barbara (1905)

2009. un 2010.gada mijas ziema ir perfektākā, kāda līdz šim bijusi – tikai akcentējot šīs divas pasaules, kurās dzīvojam.

I

Šovam kā reti kuram citam izdodas būt pastāvīgi vienveidīgam – vieni un tie paši apspēlētie jautājumi (nauda, vara, ietiepība), vieni un tie paši arhetipiskie varoņi -  un kaitinoši morālam. Pats autors didaktiku sapratis kā mākslai nepieciešamu, lai neteiktu – tās neizbēgamu blakusproduktu. Spēles noteikumi jāpieņem, kādus autors tos uzstāda.

Vēl vairāk, Šova persona ir nedziedināmi samaitājoša: viņa sludinātāja prasmes apvienojumā ar virs vidējā prātaspējām apdraud rūpīgi kopto vidusslāņa nepieciešamību pēc miera. Ar to vēlos pateikt, ka Šovs vislabākais nav savos darbos, bet visā pārējā, kas vijas ap viņa dzīvi, brīvdomīgajiem uzskatiem un principiem. Viņš pats izteicies, ka ar viņu “nekad nekas nav gadījies”, “nekad nekas sevišķs nav noticis”, ka viņš “pats mēdzis būt notikums”.

Turpinot jāsaka, ka Šovs viennozīmīgi ir izgājis no modes – ja arī kaut kas no viņa tiek uzvests, tad tas ir viņs “Pigmalions” zem teātra pseidonīma “Mana skaistā lēdija”. Domājams, tas notiek teatrāli parocīgo mizanscēnu dēļ. Šovs visbiežāk tiek saistīts ar sociālismu – vārdu ar pamatīgi sagandētu slavu. Varbūt tieši tāpēc Šovu uz teātra skatuves nemana tik bieži, teiksim, kā Čehovu. Čehova darbiem, kā visiem ar potenciālu pārblīvētiem mākslasdarbiem, piemīt ietilpība – uz vietu, uz laiku, uz veidu – turpretī Šova lugas ir vistiešākā veidā saistītas ar 19-20.gs laika garu. Tai pat laikā Rortijs ir teicis,  “ja jums nepatīk sociālisms, nesauciet to par sociālismu. Nepieķerieties tam, vai tas ir sociālisms vai nav.”

Jāpiemin arī Šova un viņa sīvākā drauga Čestertona duelis – tolaik inter alia interesējās par tādām lietām kā eigēnika un reliģija un “blasfēmija” bija bieži izmantots epitets. Abu autoru skatījums uz dzīvi ir enerģisks un pilns ar dzīvu valodu, viņu uzskatiem piemīt tāds taktiskas, izmeklētas polemikas potenciāls, kas drīzāk ir piekrītošs jurisprudencei, nevis vienkāršai literāta darbībai. Pat būdami didaktiski, viņi kā rakstnieki  un domu manipulatori saviem lasītājiem daudz ko spēj dot.

II

“Majore Barbara” ir luga, kura runā par politekonomiskām kategorijām: mantas sadali pasaulē, bagāto un nabago dihotomiju. Galvenā varone, kuras vārdā tā nosaukta, ir bagātas ģimenes atvase, kura aiz jūtīgas sirds un iecirtīgas dabas brīvprātīgi iesaistās Pestīšanas armijas misijā. Viņas tēvs, kā jau tas Šova varoņiem piedienas, ir viņas pretmets: ietekmīgs ieroču tirgotājs un vīrs ar kontroversāliem uzskatiem. Pēc Barbaras mātes teiktā, viņš ir vienīgais no viņai zināmajiem cilvēkiem, kurš izceļas ar morālu rīcību, bet amorāliem skatiem.

Grāmata ir verbatim un in toto citējama. Tajā pārstāvētas daudzas Šova idejas, kas rakturo viņa uzskatus, un tik pat daudz – to antitēzes. Citiem vārdiem, šī ir kārtējā grāmata, kuras saturs ir Šova pārliecības saturs un kurā viņš iejūtas visdažādāko tēlu ādā un kodolīgi formulē to uzskatus. Viņš nav no tiem autoriem, kurš rada pseidopersonāžus ar nenosakāmu atskaites sistēmu (unreliable narrator) jeb ko līdzīgu Nabokova labākajiem darbiem.

Lugai Šovs atvēlējis visai kuriozu un dzēlīgu prologu, kurā bez visa tā, kas attiecas uz lugu, ir nodaļa ar nosaukumu “Pirmā palīdzība kritiķiem”. Jāatceras, ka Šovs ir zināms arī kā autors, kurš pat visīsākajai lugai rakstīs visgarāko ievadu (Čestertons). Šajā prologā, kurš nepavisam nav saistīts ar turpmāko lugas darbību un drīzāk vērtējams kā viena no Šova tour de force esejām, viņš izsaka nopēlumu kritiķiem par nepatriotisku rīcību, piedēvējot viņam ietekmes no aktuāliem ārzemju rakstniekiem un filozofiem. Šovs atklāj, ka tas, kas viņā it kā esot no Nīčes, Strindberga, Šopenhauera, Ibsena, Tolstoja, patiesībā nācis no vienkāršas saskarsmes pašmājās, bet salīdzinājumi, protams, esot glaimojoši.

“Majore Barbara” ir luga par vienu no diviem lielajiem pasaules iekārtojuma jautājumiem; tā kā tā nav par reliģiju, atliek sociālisma un konservatīvisma ideoloģijas. Viņš iezīmējis tēlus, bet, protams, problēmas ir ne jau grāmatas varoņiem. Tāpat redzama Šovam tipiskā jautrības maska: “Es esmu amorālu un ķecerīgu lugu speciālists. Tādu slavu es iemantoju, neatlaidīgi cīnīdamies, lai piespiestu sabiedrību revidēt savu morāli.”

III

lielākais ļaunums – NABADZĪBA:
- frāzes “nabadzīgs, bet godīgs” u.tml. ir kā “piedzēries, bet patīkams” – amorālas;
- sab. pieļauj dzērāju, mākslinieku u.tml. nabadzību, it kā noteiktām sabiedrības grupām nabadzība pienāktos; patiesībā valdošajai šķirai ir izdevīgi, ka cilvēki ir nezinoši, vāji, staigājoši pretīguma apliecinājumi, ka vienmēr pastāv “bezdarbnieku rezerves”;
- “ja gribi naudu, nopelni”, it kā izvēle pelnīt vai nepelnīt būtu atkarīga tikai no cilvēka paša

BAGĀTĪBA:
- they are not content with handsome houses: they want handsome cities;
- bandīts, kas kļuvis par miljonāru, šķietami liekas kļuvis par citu cilvēku: katrā cilvēkā ir potenciāls būt gan par nelieti, gan par labu pilsoni;
- if a man cannot look evil in the face without illusion, he will never know what it really is, or combat it effectually – stulbi ir momenti, kad “Kas notiek Latvijā?” politologi vai citi uzaicinātie izvairās saukt konkrētas personas vārdā; ir nepieciešams zināms maksimālisms, lai nekļūtu par liekuli

- Es uzskatu, ka visa vara  ir garīga: šie lielgabali nesāks šaut paši. Es mēģināju iegūt garīgu varu mācot grieķu valodu. Bet pasaule nekad nebija patiesi saviļņota no mirušas valodas un mirušas civilizācijas. .. Platons saka, ka sabiedrība nevarēs tik izglābta, līdz, vai nu grieķu valodas profesori ķersies pie pulvera taisīšanas vai pulvera taisītāji kļūs par grieķu valodas profesoriem.
- Tev nevar piemist vara uz labo, ja tev nepiemīt vara arī uz slikto.
- Katram cilvēkam eksistē tikai viena patiesā morāle; bet katram cilvēkam tā nav viena un tā pati.
- Nabadzība ir pats sliktākais noziegums. Nabadzīgi cilvēki mūs fiziski un morāli saindē: viņi nogalina prieku sabiedrībā:;viņi mūs piespiež ierobežot pašiem savas brīvības un organizēt nedabisku cietsirdību bailēs, ka viņi sacelsies un ievilks mūs savā bezdibenī.
- Ienīšana ir gļēvuļa atriebība par būšanu pazemotam. Vai tu arī karu ienīsti tā, ka iedrošinātos uzsākt karu pret karu?

rnard Shaw – Major Barbara (1905)
Bernars Šovs – Majore Barbara (1905)

Ilgais klusums ieildzis tāpat kā šīs perfektās ziemas sniegs. Ja ir tik daudz sniega, lasīšana ir pēdējais, par ko sapņot. Tomēr šis blogs nav cul-de-sac.

I

Šovam kā reti kuram citam izdodas būt pastāvīgi vienveidīgam – vieni un tie paši apspēlētie jautājumi (nauda, vara, ietiepība), vieni un tie paši arhetipiskie varoņi, – kā arī kaitinoši morālam. Pats autors didaktiku sapratis kā mākslai nepieciešamu, lai neteiktu – neizbēgamu, blakusproduktu: nav mākslas, kas nav ar kaut ko didaktiska. Spēles noteikumi jāpieņem, kādi tie ir, un šajos autors didaktiku uzskata par savu trumpi un liek to lietā.

Vēl vairāk, Šova persona ir nedziedināmi samaitājoša: viņa sludinātāja prasmes apvienojumā ar virs vidējā prātaspējām apdraud rūpīgi kopto vidusslāņa……… Ar to vēlos pateikt, ka Šovs vislabākais nav savos darbos, bet visā pārējā, kas vijas ap viņa dzīvi, brīvdomīgajiem uzskatiem un principiem (tikai daži – veģetārisms un atturēšanās no alkohola dzimtas nodzeršanās tradīciju dēļ), dzīvi, par kuru viņš pats “pieticīgi” izteicies, ka ar viņu “nekad nekas nav gadījies”, “nekad nekas sevišķs nav noticis”, ka viņš “pats mēdzis būt notikums”. Līdzīgu es iedomājos Nīči, bet Nīče ir vēl arogantāks.

Šovs viennozīmīgi ir izgājis no modes; ja arī kaut ko uzved, tad tas ir viņs “Pigmalions” alias “Mana skaistā lēdija”, domājams, teatrāli parocīgo mizanscēnu dēļ. Tas ir saistīts ar apstākli, ka sociālisma zenīts ir neatgriezeniski pagājis, pure sociālisms ir nederīgs šīsdienas pasaules mērenībai. Varbūt tieši tāpēc Šovu uz teātra skatuves nemana tik bieži, teiksim, kā Čehovu. Čehova darbiem, kā visiem ar potenciālu pārblīvētiem mākslasdarbiem, piemīt ietilpība: uz vietu, uz laiku, uz veidu, turpretī Šova lugas ir vistiešākā veidā saistītas ar 19-20.gs laika garu un tikai ar pamatīgām modifikācijām paļaujas modernismama nepieciešamajai pārveidei.

Garāmejot jāpiemin divu ieroču biedru, Šova un viņa sīvākā drauga Čestertona duellis – jāatceras, tolaik interesējās par tādām lietām kā eigēnika un reliģija un “blasfēmija” bija bieži izmantots epitets. Abu autoru skatījums uz dzīvi ir enerģisks un pilns ar dzīvu valodu, viņu uzskatiem piemīt tāds taktiskas, izmeklētas polemikas potenciāls, kas drīzāk ir piekrītošs jurisprudencei, nevis vienkāršai literāta darbībai. Pat didaktiski, viņi kā rakstnieki saviem lasītājiem daudz ko spēj dot.

II

“Majore Barbara” ir luga, kurā runāts par politekonomiskajām kategorijām: mantas sadali pasaulē, bagāto un nabago dihotomiju. Galvenā varone, kuras vārdā nosaukta šī grāmata, ir bagātas ģimenes atvase, kura aiz jūtīgas sirds un iecirtīgas dabas brīvprātīgi iesaistās Pestīšanas armijas misijā. Viņas tēvs, kā jau tas Šova varoņiem piedienas, ir pretmets: ietekmīgs ieroču tirgotājs un vīrs ar kontroversāliem uzskatiem. Pēc Barbaras mātes teiktā, viņš ir vienīgais no viņai zināmajiem cilvēkiem, kura rīcība ir morāla, bet domas – amorālas.

Grāmata ir verbatim citējama. Tajā pārstāvētas daudzas Šova idejas, kas rakturo viņa uzskatus, un tik pat daudz izošņātas to antitēzes. Citiem vārdiem, šī ir kārtējā grāmata, kuras saturs ir Šova pārliecības saturs un kurā viņš iejūtas visdažādāko tēlu ādā un veiksmīgi formulē to uzskatus. Viņš nav no tiem autoriem, kurš rada pseidopersonāžus ar nenosakāmu atskaites sistēmu, lai radīto ko līdzīgu Nabokova darbiem. Viņa autortehnika ir visai platoniska.

Lugai Šovs atvēlējis visai kuriozu un dzēlīgu prologu, kurā, bez visa tā, kas attiecas uz lugu, ir nodaļa ar nosaukumu “Pirmā palīdzība kritiķiem”. Jāatceras, ka Šovs ir zināms kā autors, kurš pat visīsākajai lugai rakstīs visgarāko ievadu (to teicis Čestertons). Šajā prologā, kurš nepavisam nav saistīts ar turpmāko lugas darbību un drīzāk vērtējams kā viena no Šova tour de force – esejām, viņš izsaka nopēlumu kritiķiem par nepatriotisku rīcību, piedēvējot viņam ietekmes no aktuāliem ārzemju rakstniekiem un filozofiem. Šovs atklāj, ka tas, kas viņā it kā esot no Nīčes, Strindberga, Šopenhauera, Ibsena, Tolstoja, patiesībā nācis no vienkāršas saskarsmes pašu mājās. Bet salīdzinājumi, protams, esot glaimojoši.

“Majore Barbara” ir luga par vienu no diviem lielajiem pasaules iekārtojuma jautājumiem; tā kā tā nav par reliģiju, tā paliek sociālisma (vai, mūsdienās, liberālisma) un konservatīvisma doktrīnas – dzīves skaidrošana esot bijusi autora pašmērķis un viņa kā kritiķa prasība pret citiem (jaunībā t.sk. viņš bijis mūzikas kritiķis, un izteicies: “Īsts kritiķis ir cilvēks, kas kļūst par jūsu personisko ienaidnieku tikai tāpēc vien, ka viņu kaitina jūsu sliktais tēlojums uz skatuves, un kas samierinās ar jums vienīgi tad, ja viņam sniedz gandarījumu jūsu labā spēle”). Viņš iezīmējis tēlus, bet, protams, ne jau grāmatas varoņu problēmas tās ir. Tāpat redzamama Šovam tipiskā jautrības maska: “Es esmu amorālu un ķecerīgu lugu speciālists. Tādu slavu es iemantoju, neatlaidīgi cīnīdamies, lai piespiestu sabiedrību revidēt savu morāli.”

Interesanti, ko Šovs pasaka par Šekspīru – kuru viņš, starp citu, īpaši necienīja – ka “Šekspīra oriģinalitāte slēpjas tajā, ka viņš trako ņēma par pilnu un mēģināja saprast”, viņš pirmais mainīja savu attieksmi un tādējādi ieguva Hamletu.

“Ja gribat pārbaudīt vīrieša vai sievietes labo audzināšanu, novērojiet, kā viņi izturas, kad strīdas. Ikviens var uzvesties pieklājīgi, kad viss rit gludi”. Jāatceras, ka ebreji, kas tika ārā no koncentrācijas nometnēm, vēlāk sūdzējās, ka viņiem pastāvīgi uzmācas vēlme vērtēt cilvēkus pēc tā, kā viņi izturētos kara apstākļos.

“Mīlestība ir rupjš atšķirības pārspīlējums starp vienu cilvēku un visiem pārējiem.”

uz telefona zvaniem drūmā noskaņojumā sauc: “Negribu runāt ne ar vienu, ne dzīvu, ne mirušu.”

PRIEKŠVĀRDS
1.Nodaļa “Pirmā palīdzība kritiķiem” – izsaka nopēlumu kritiķiem par nepatriotisko rīcību uzskatīt, ka ietekmes var būt tikai no slaveniem ārzemju rakstniekiem / filozofiem
Kritiķi, tikko Šova uzskati nepieņemami, apgalvo, ka Šovs atbalso:
- Šopenhaueru, Strindbergu, tikko jaunu meiteni neatspoguļo kā romantisko varoni
- Nīči par kristietības apšaubīšanu, vergu morāli, Superman – Ubermensch, bezjūtīgu, savtīgu cīnītāju, ko glorificē, Napoleona despotismu
- Ibsenu, jo pievēršas trakajiem, žēlojamajiem varoņiem
- Tolstoju
..kas ir arī glaimojoši.

Romantisks cīnītājs, kurš saskaras ar realitāti:
- Servantesa Dons Kihots
- Dikensa Pikviks
- Šekspīra Hamlets – “Šekspīra oriģinalitāte slēpjas tajā, ka viņš trako ņēma par pilnu un mēģināja saprast” > trakums var būt iedvesma, kas slēpjas, jo cilvēks, kas vairāk apveltīts ar prātu mazāk apveltītam liksies traks.
attieksmes maiņa – kā prototips uzlūkots līdz šim un kā tagad
- Lever – Potts
- Tappertit

utilitāristi + kristīgie sociālisti + fabiāņi: Bentham, Mill, Dickens, Ruskin, Carlyle, Butler, Henry George, Morris, arī Voltaire, Rousseau, Euripides, More, Montaigne, Moliere, Beaumarchais, Swift, Goethe, Ibsen, Tolstoy, James

Problēmas jau nav pasaku grāmatas varoņiem

Stendhalian atmosphere

lielākais ļaunums – NABADZĪBA:
- frāzes “nabadzīgs, bet godīgs” u.tml. ir kā “piedzēries, bet patīkams” – amorālas
- sab tolerē nabadzību it kā tā dzērājiem, māksliniekiem u.tml. pienāktos, īsternībā izdevīgi, ka viņi paliek muļķi, vāji, staigājoši pretīguma apliecinājumi – nepretojas un ir, kas kalpo, “bezdarbnieku rezerves”
- “ja gribi naudu, nopelni”, it kā izvēle pelnīt vai nepelnīt būtu atkarīga tikai no cilvēka paša

BAGĀTĪBA:
- they are not content with handsome houses: they want handsome cities
- bandīts, kas kļuvis par miljonāri, šķietami liekas kļuvis par citu cilvēku: katrā cilvēkā ir potenciāls būt gan par nelieti, gan labu pilsoni
- if a man cannot look evil in the face without illusion, he will never know what it really is, or combat it effectually – stulbi ir momenti, kas “Kas notiek Latvijā?” politologi vai citi stulbi izvairās saukt cilvēkus vārdā un tizli nosmaida, “jūs jau saprotiet”, ir nepieciešams zināms maksimālisms, lai nebūtu par liekuli, bet, kā teikts “Cīņas klubā” – kas ir brīvība? zaudēt visas cerības.

VAROŅI:
lēdija Britomarta / Lady Britomart – ap 50, augstākā sab, morāles iemiesojums, “sirdsapziņa ir tīra un pienākums izpildīts, kad visi ir nosaukti vārdos” /Anderš.
Stefans / Stephen – dēls, 24, skolasbiedrs ieraksta viņa Bībelē “Anderšafta un Lācara, nāves un iznīcības dīleru, dēls un mantinieks: adrese Christendom (Kristendomā?) un Jūdejā”
Sāra / Sarah – meita
Barbara – meita, Pestīšanas armija
Čārlzs Lomakss / Charles Lomax – Sāras iemīļotais, vaļsirdīgs, tāpēc mēdz būt nepieklājīga
-  Tas nedarbojas . Ir jāsaktās uz faktiem.Visāda veida cilvēki dara visādas lietas. Mums kaut kā viņi ir jāsavieto. .. Kur ir maita, kur pulcēsies ērgļi
Ādolfs Kazins / Aldolphus Cusins – grieķu val profesors, students, ar brillēm, intelektuāls, ieturēts
- Viss ir perfekts! Brīnišķīgs! Reāls! Tikai katedrāle vēl nepieciešama, lai kļūtu par debišķigu nevis ellīgu pilsētu. /par Anderšafta ieroču fabriku
- \iKas gan ir visa cilvēku conduct, ja ne ik dienas un ik stundas savas dvēseles pārdošana par sīkumiem?
- Es uzskatu, ka visa vara  ir garīga: šie lielgabali nesāks šaut paši. Es mēģināju iegūt garīgu varu mācot grieķu valodu. Bet pasaule nekad nebija patiesi saviļņota no mirušas valodas un mirušas civilizācijas.
- Tev nevar piemist vara uz labu, ja nepiemīt arī vara uz slikto.
Endrjū Anderšafts / Andrew Undershaft – tēvs, kara ieroču raž, motto: Unashamed. – Makjavelli
- Katram cilvēkam eksistē tikai viena patiesā morāle; bet katram cilvēkam tā nav viena un tā pati.
- Tu esi kaut ko iemācījusies. Tad allaž sākumā liekas, it kā esi kaut ko zaudējis.
- ak, es nezinu! Kura puse uzvar, tas mūs te neinteresē. /par Japāņu situāciju Mandžūrijā
- Nabadzība ir pats sliktākais noziegums .. Nabadzīgi cilvēki mūs fiziski un morāli saindē: viņi nogalina prieku sabiedrībā: viņi mūs piespiež ierobežot pašiem savas brīvības un organizēt nedabiskas cietsirdības bail\es, ka viņi sacelsies pret mums un ievilks mūs savā bezdibenī.
Britom: – Kāda starpība, ka lietas ir patiesas, ja tās ir nepareizas?
Anderš: – Kāda starpība,ka lietas ir nepareizas, ja vien tās ir patiesas?
- Platons saka, ka sabiedrība nevarēs tik izglābta , līdz vai nu grieķu valodas profesori ķersies pie pulvera taisīšanas vai pulvera taisītāji kļūs par grieķu valodas profesoriem.
- Ienīšana ir gļēvuļa atriebība par būšanu pazemotam. Vai tu iedrošinātos uzsākt karu pret karu?/par kara ienīšanu

Džons Faulzs – Kolekcionārs (1963)

John Fowles – The Collector (1963)
Džons Faulzs – Kolekcionārs (2007)

Šo grāmatu izlasīju tik ātri, ka tās vārdu nemaz nepaspēju pavietot zem “current reading” titula. Tā izšalca cauri kā viegli lasāms Nabokovs vai lēni lasāms Stīvens Kings.

Īsos vārdos, Faulza “Kolekcionārs” ir par vīrieti, kurš ieslēdz meiteni pagrabā, kur viņa mirst – īsāks konspekts iespējams tikai par “Lolitu”. Un, kad pabeidzu, tad tikai sākās: kas, pie velna, tas bija?

Vislabāk būs sākt ar šādu truismu: būšana bez sava viedokļa, tas ir nepastāvīgs stāvoklis – kā ledusauksts ūdens pāris grādus zem nulles, kad piesit, tas sasalst, tā arī nepastāvīgs viedoklis tiecas kristalizēties.

Iespējams tādēļ, ka lasītājs vienmēr vēlas sevi redzēt labā gaismā – lai gan ir novēroti arī gadījumi, kad lasītājs grāmatai ļauj sev uzbraukt ad hominem (patiesības par vidējo latvieti, teiksim) – un, šīs prasības spiests, pielāgojas saturam, autora pozīcijas mīklainība ir izdevīgs paņēmiens kā piesaistīt lasītāja uzmanību un panākt viņa mentālu iesaisti. Ja paraugās no otras puses, tas ir, no lasītāja pozīcijām, darbi ar neskaidru morālo vai kādu citu interesējošo stāju šī paša iemesla dēļ ir saistošāki par citiem. Bernards Šovs 19.gs. pirmās puses rakstniekus, konkrētāk, Dikensu, Dimā, nodalīja no 19.gs. otrās puses raksniekiem, Ibsena, Tolstoja, Čehova inter alia, ar to, ka pēdējie sajauc prātu, kamēr pirmos var lasīt no sākuma līdz galam bez īpašas intelektuālas piepūles.

Ja par Nabokovu vismaz ir zināms, ka neskaidrība ir viņa autortehnika un tīšs literārs paņēmiens, ka viņš savos darbos ir daudz paslēpis utt., Faulza “Kolekcionārs” (latviskajā tulkojumā) autora nolūkus atstāj ēnā tītus – vai tā ir kritika mietpilsonībai? vai varbūt mākslas neglābjamajai savtībai? Savā ziņā muļķīgākais, kas var būt, ir saskatīt darbā to, kas tajā nav, un jo muļķīgāk tas ir tad, kad darbā a priori tiešām nekā nav. Tas ir, no gudra darba ar vieglāku sirdi iespējams izsecināt aplamības, bet dziļuma atrašana … ir … Joprojām šaubos, cik dziļa ir Kafkas daiļrade, un – vai absurdistu pievilcības atslēga eksistē arī ārpus teātra un kino (Pintera “Sleuth” ir šedevrs).

Par Faulza “Kolekcionāru” izveidojies pretrunīgs viedoklis, kas ir tiešā veidā atkarīgs no tā, kāda ir bijusi romāna iecere un kādi ir pārējie viņa darbi. No vienas puses, par grāmatu ir iespējams “tradicionāls” skatījums, kur ieslodzītā Miranda simbolizē Nīčem raksturīgo maksimālismu un avangardu, ko sagūsta mietpilsonība un pelēcība, tai pat laikā galvenais varonis Frederiks ar dažiem sporādiskiem izņēmumiem kā “Es tanti nevainoju; tas ir dabiski, it īpaši, ja meita ir krople. Es vispār uzskatu, ka tādi kā Meibela būtu jāiemidzina, bet tam nav nekāda sakara ar lietu” – atstāj miermīlīga un piezemēta, bet nebūt ne nedomājoša cilvēka iespaidu:

“Pirms Mirandas es neko daudz par sievietēm nedomāju. Zinu, ka man pietrūkst kaut kā tāda, ko viņas visas meklē. Tādam rupjam tēviņam kā Kračlijam pie meitenēm ir panākumi .. Es laikam esmu piedzimis bez šī rupjā dzīvnieciskuma. (Un par to tikai priecājos. Manuprāt, pasaule kļūtu daudz labāka, ja būtu vairāk tādu cilvēku kā es.)”

un

“Ja cilvēks ir grābējs un izvirtulis kā lielākā daļa mūsdienās, ar tādu naudu droši vien var visu ko pasākt. Bet man jāteic, ka es tāds nekad neesmu bijis.”

No otras puses, Mirandas vārdos var saklausīt paštaisnumu un pretenciozitāti, kas ar aizgūtām idejām metas cīņā pret pašas pamatiem:

“Viņš liek man pārvērsties; man gribas dejot viņam apkārt, man gribas viņu pārsteigt, apstulbināt un apžilbināt. Viņš ir tik lēns, tik truls, tik nedzīvs. (Bez iztēles. Bez izdomas.) Kā cinka baltums. Liekas, ka viņam ir dīvaina, tirāniska vara pār mani. Viņšp iespiež mani būt mainīgai un darboties. Izrādīties. Šī nīstamā vāju cilvēku tirānija! Tā reiz teica Dž.P.”

Kofliktējošais redzējums sāk traucēt, kad parādās neatbilstība starp priekšstatiem par galveno varoni Frederiku: grāmatas pirmajā daļā atspoguļotā viņa introspekcija asi kontrastē ar tai sekojošo sagūstītās meitenes dienasgrāmatu; tiktāl nebūtu nekas, ja vien nobeigumā sagūstītāja pozīcija jau nešķistu pastarpināta ar meitenes redzējumu un ne vairs autentiska. Pirmajā daļā redzamais varonis, kurā vēl iespējams iejusties, nobeigumā kļūst it kā par citu, daudz vulgārāku un samākslotāku personu, par kuru Mirandai izlaužas gara, konfrontējoša tirāde:

“Briesmīgais vecis, kas uzmetas mugurā Sindbadam – jūras braucējam. Jā, tieši tāds tu esi! Tu ieķeries mugurā visam, kas šajā pasaulē ir brīvs, godīgs un stiprs, un nomoki to ar savu miroņa svaru. .. Visi Kalibanam līdzīgie mūs ienīst, jo mēs esam citādi. Mēs neesam tādi kā viņi, un viņi nav tādi kā mēs. Tieši tāpēc mūs vajā, izstumj, iesloga, par mums ņirgājas; viņi aizbāž sev ausis, žāvājas un aizsien acis, lai tikai nevajadzētu mūs saredzēt un ņemt vērā. Pēc tam kad dižākie no mums ir miruši, kalibani viņu priekšā lien uz vēdera. Izdod kaudzēm naudas par van Goga un Modiljāni gleznām, kurām agrāk spļāva virsū. Izņirgājās. Apmētāja rupjiem jociņiem. .. Ienīstu neizglītotos un nezinošos. Ienīstu uzpūtīgos un pakaļdarinātājus. Skaudīgos un nenovīdīgos, saīgušos, maziskos un šaursirdīgos. Ienīstu visus parastos, garlaicīgos cilvēciņus, kas nekaunas no savas parastības un garlaicības. Ienīstu tos, ko Dž.P. sauc par jauno vidusšķiru. Ar visu viņu naudu un mašīnām, televizoriem, banalitātēm un neizturami bezgaumīgajiem mēģinājumiem atdarināt buržuāziju. Es mīlu godīgumu un brīvību, un augstsirdību. Mīlu darboties, mīlu būt kustībā. Mīlu tādu esamību, kas nestāv uz vietas, bet attīstās un virzās. Mīlu visu, kas nav sastindzis un miris.”

Prognozes, kas vēlāk piepildās, ievada Mirandas izteikums:

“Es baidos no kaut kā tāda, ko tu pats sevī vēl neapzinies .. Jūtu, ka tas slēpjas kaut kur tepat, šinī istabā, šinī situācijā. Tas ir gatavs lēcienam. Uzbrkumam. Es pat teiktu, ka mēs abi kopā cīnāmies pret šī briesmoņa izlaušanos.”

Lolitas un Humberta līdzsvars tiek izjaukts; Hanibāls tiek pārāk dēmonizēts.

Vai ar konsekcences trūkumu starp romāna daļām autors centies pateikt, ka neparedzētos apstākļos cilvēks nevar paradzēt izmaiņas pats savā dabā?

Ar “Lolitu” kopīgs ir vēl kas – tas ir stāstījuma veids, kurā varonis it kā taisnojas par savu rīcību, radot episkuma sajūtu jau ar to vien, ka ir acīmredzams, ka grāmatas sākumā, kas būtībā seko pēc beigām, viņš vēl ir dzīvs:

“Jāteic, ka tanī brīdī man nebija ne mazākā nolūka pārbaudīt, vai mājā iespējams turēt slepenu ciemiņu. Nevaru pateikt, kāds īsti bija mans nolūks. Es vienkārši nezinu. Atmiņā saplūst agrāk izdomātais ar vēlāk darīto.”

Pārsteidzoši daudz citu lasītāju izsaka viedokli, cik dziļi – galvenokārt, šausminoši – grāmata ir viņus ietekmējusi. Jāatzīst, man pa īstam šausmas sajūtamas tikai Kinga romānos – trilleris nav uzslava; tajos, kas ir klasika, ir kas vairāk.

Gilberts Kīts Čestertons – Cilvēks, kurš bija Ceturtdiena (1908)

Gilberth Keith Chesterton – The Man Who Was Thursday (1908)
Gilberts Kīts Čestertons – Cilvēks, kurš bija Ceturtdiena (2008)

Kad, vieglprātīgi iepazīstoties ar autoru pirms iepazīšanās ar visu darbu pilnībā, zaudēju par abiem interesi, es atkārtoti spēju sevi ieinteresēt, mainot lasīšanas valodu. Kādēļ gan nepabeigt šo darbu, kas bija sācies tik cerīgi? Un tikai tādēļ, ka pielūgt “reliģiju” man liekas līdzīgi kā pasludināt par svēto Ābramu Linkolnu. Atmest grāmatu tikai tādēļ, ka autors bijis reliģiozs, nebūtu gudri: daudz labu darbu paliktu nelasīts (…).

Gudri kristieši pasauli tikai izdaiļo, savukārt stereotipi par reliģijām nedara godu pašiem ateistiem.

Britu autors Gilberts Kīts Čestertons ir sava laika bērns – izsmalcināta un rafinēta valoda ir ne tikai viņa, bet arī viņa laikabiedru, Šova un Vailda iezīme. Kamēr Šovs bija rūdīts sociālists, bet Vailds – dekadents, Čestertonam izdevās būt tiešam pretstatam abiem. Grāmatas ievaddzejolī (kuram nezin kādēļ latviskajā tulkojumā atmests nozīmīgais pēdējais pants) autors savu bērnu dienu fonu raksturo kā laiku, kad “zinātnē pieteica iedomas, mākslā slavēja trūdus”, pār pasauli bija pārvilcies “slims mākonis” un vien retais uzdrošinājās saukt pēc “tīrākam lietām” – “desmit miljoniem zāles stiebru”. Čestertona ilgotajā nirvānā ietilpst arī Dievs un “laba Republika”.

“Cilvēks, kurš bija Ceturtdiena” ir politiska grāmata – tas ir tāds laiks: krustojas tikumi ar defektiem, liela bagātība ar galēju nabadzību, stingrs šķiriskums ar centieniem izlauzties -, bet ne tikai. Čestertons pēc būtības ir mākslinieks, un, iespējams, raksturojot galveno varoni Saimu, viņš raksturojis pats sevi:

“Gabriels Saims nebija slepenpolicists, kurš izliekas par dzejnieku; viņš patiešām bija dzejnieks, kurš bija kļuvis par slepenpolicistu. Un arī viņa naids pret anarhiju nebija liekuļots. Viņš bija viens no tiem, kurus dzīve, pateicoties uzskatāmam apkārtējo stulbumam, agri ir novedusi līdz izteiktam konservatīvismam.”

Saims savu pozīciju nemanto, bet iegūst pieredzē: kā sacelšanos pret sacelšanos, rebellion against rebellion.

Tomēr, ja savas pirmās nodaļas, lai gan misticiskas, ir morāli skaidras, tuvinoties beigām, autora pozīcija nolasāma arvien grūtāk. Zināšanas par autora ortodoksālajiem uzskatiem, kas sākumā šķietami atbaidīja, tagad noder; citādi būtu grūti atrast jēgu konstantajā tikumīgā un zemiskā atskaites punkta maiņā grāmatas lappusēs. Un, pat ja autora pārliecība ir kaut cik zināma, beigās skaidrība a priori nav ieplānota: ar Sokrātisku ironiju Čestertons iemiesojas ikkatra sava iespējamā oponenta domu gājienā, prognozē tā soļus vairākus gājienus uz priekšu, sevi atstājot neizdibināmu.

Šī ir pirmā grāmata, ko lasu oriģinālā un tulkojumā vienlaikus: pirmkārt, tādēļ, ka atklāju, ka tulkojums pārāk atkāpies no oriģināla, otrkārt – Čestertonam ir brīnišķīga valoda (kas, jau minēju, ir laikmeta iezīme un, manuprāt, radusies aktīvās polemikas rezultātā). Viņa krāsu virtuozitāte salīdzināma ar Ficdžeralda tēlainību “Lielajā Getsbijā” – ne ar tiem slavenajiem visuresošajiem spīguļiem, bet uzmanīgs lasītājs atcerēsies ko tādu kā “zaļo uguntiņu” East Egg krastā un pelēko pelnu ieleju pie liktenīgā lielceļa. Tad lūk, Čestertonā ir no pēdējā: no kuterīša nākošā gaisma spīd sarkana kā pūķa mazuļa acs, viņa rieti un ausmas ir detektīvromānu cienīgi, Safronparks un ceriņi iezīmē gan romāna apļveida struktūru, gan krāsu paleti. Viņa uzburtais kolorīts raksturīgs ekspresionisma māksliniekiem; “Cilvēks, kurš bija Ceturtdiena” atgādina “Kliedzienu”, kurš smaida ar dadaisku Monas Lizas smaidu.

Pārslīpējumi, kontrasti, galējības – tas ir Čestertons, saukts arī par paradoksu meistaru. Paradokss ir viņa literārā taktika un iekšējais stimulants. Bertolučī “Sapņotājos” ir vieta, kur Teo strīdas ar M…, kurš ir pārāks: Čaplins vai Kītons? Ekscentriskais, nesamierināmais francūzis Teo un viņa miermīlīgais, konformistiskais studiju biedrs no aizokeāna lielvalsts, kura kā reizi plosās Vjetnamā. “Mākslinieks ir anarhists, un anarhists ir mākslinieks,” saka Čestertona Teo – varonis Gregorijs. Vīrs, kas met bumbu, ir mākslinieks ar to, ka pāri visam dod priekšroku nejaušībai. “Īsta dzejnieka prieks ir tikai un vienīgi haosā. Ja tā nebūtu, tad jau vispoētiskākais veidojums pasaulē būtu apakšzemes dzelzceļš.” – Tā ir? Ne gluži. – Pēc metrostacijas Slounskvērā nonākt galā Viktorijā, tā, lūk, ir māksla, paredzamībā ir māksla, tā simbolizē uzvaru cīņā ar haosu, apgalvo jau pieminētais slepenpolicists Saims.

Nevar būt nekā saistošāka, kā iekaisis strīds starp personām, kuras abas šķiet simpātiskas.