You are currently browsing the tag archive for the ‘filozofija’ tag.
Plato – Protagoras
Platons – Protagors
Necentīšos apstrīdēt – Platona meistardarbs ir un paliek „Valsts”. Tai pat laikā kas gan cits „Valsts” ir, ja ne autonomu sarunu fragmentu kompilācija – paskatieties, cik dažādas tēmas skartas atsevišķās „Valsts” daļās un kā katra saruna ieiet savā specifiskā gultnē atkarībā no tā, kas ir Sokrāta sarunbiedrs. Domāju, ka „Protagors”, šis dzīvīgais dialogs, būtu tiesīgs aizstāt kādu no garlaicīgākajām „Valsts” nodaļām vismaz lasāmā sarakstā.
„Protagors” aizsākas visai savdabīgi, jūtīgai ausij varbūt skandalozi vai vismaz aizdomīgi, kā dēļ tulkotājs uzskatījis par nepieciešamu piebilst: lai gan Sokrātu valdzina jauni, skaisti cilvēki ar izcilām gara spējām, viņš ar saviem audzēkņiem nekad nestājas fiziskos sakaros.
Turpmākais, kas seko kā Sokrāta stāstījums draugam par savu pieredzēto sarunu ar sofistu Protagoru, jaunekļu tēmu skar vien intonācijās, tā vietā disputa centrā izvirzās un līdz beigām intensitātē nenoslāpst tēma par tikumu (nejaukt ar tikumību). Polemika – vai tikumu var iemācīt? – ir neauglīga, tādēļ pārmetas uzskaitīt tikuma sastāvdaļas: gudrību drosmi, taisnīgumu, apdomīgumu, vīrišķību. Pēdējā gan esot mazāk izteikta, jo pastāvot daudz gadījumu, kad cilvēkam vīrišķība no dieviem tikusi pārpārēm, bet pārējais – drīzāk mīnusos.
Fascinē veids, kā sofisma skolas korifejs un dibinātājs Protagors („esmu sofists un audzinu cilvēkus”) sniedz atbildes uz Sokrāta tiešajiem un āķīgajiem jautājumiem: izaicinošais pretinieks precīzi uztausta nekonsekvences Sokrāta vārdos – tos absolutizējumus, kas „Valsts” gadījumā ieveda dažu labu vientiesīgāku pretinieku stūrī, liekot nonākt pretrunās pašam ar sevi. Sokrāts pirmo reizi kļūst untumains, pasludinot, ka Protagora atbildes, redz, ir pārāk izvērstas un vairāk līdzinās runai. Tiešām, Protagors kā pieredzējis skolotājs un vienu paaudzi dzīvesgudrāks cilvēks nepakļaujas Sokrāta lietoto jēdzienu diktātam, arī viņa unikālais viedoklis ir ne mazāk saistošs par filozofijas guru Sokrāta domām.
Kas paliekt nemainīga no dialoga uz dialogu neatkarīgi no sarunas partnera (pieņemot, ka Sokrāts visos Platona dialogos ir viena un tā pati persona), ir Sokrāta takta izjūta, miermīlība un līdzsvarotība, kas tiecas uz to vien, lai izzinātu un saprastu pasaules parādības. Arī sarunbiedri ir pārsteidzoši galanti un padevīgi (t.i., padevīgi sarunas plūdumam nevis pielaidīgi savos uzskatos), aizraujas, iekarst, bet nepamatoti neaizsvilstas. Var nākties pasmīnēt par naivumu un cieņpilnajām uzrunām, kādās sengrieķi cits citu godāja. Paliek iespaids, ka Sokrātu no mīlestības pret partneri šķir tikai iekāres trūkums.
Sarunas vešanas mākslu Sokrāts ir izkopis, cik var nojaust, pamatīgā praksē. Sokrāts neatsakās no ekspromta sarunām un liekas gūstam nebeidzamu baudu no katras jaunas dzīvesziņas, ko uzzina no katra šāda neplānota kontakta. Pārsteidzoši ašas ir Sokrāta domas un secinājumi. Sokrāts nekļūst klaji didaktisks, bet ved sarunu biedru līdzi savai domai, ir dedzīgs dalīties un izmantot šo simbiozes iespēju. Sokrātam piemīt apburoša un atbruņojoša īpašība – viņš prot celt citus saulē, prot, tā teikt, pavest pašu iedomīgāko un lecīgāko partneri (dialogs „Hipijs Lielais”). Sokrāta jautājumi ir precīzi uzstādīti, lai neaizvainotu un reizē būtu par lietu – tas ir šis takts. Protagors par to izsakās:
„Tu man uzdod pareizu jautājumu, Sokrāt, un man ir prieks atbildēt cilvēkiem, kas uzdod pareizus jautājumus.”
Kontrastam minēšu Arta Kampara šodien „Kas notiek Latvijā?” izteikto jautājumu, adresētu Godmanim: „Vai jūs vispār esat bijis ārpus Rīgas?”. Aizvainojošais uzstādījums sagaidīja arī adekvātu atbildi: „Protams, ka esmu – un daudzas reizes! Es jau esmu vecs.” Latvijas politiskā vārdu apmaiņa rosina uz „Protagora” konceptjautājumu: vai tikumu ir iespējams iemācīties?
Klāt esoša ir arī Sokrāta cieņa pret pašu runas mākslu jeb retoriku, piemēram, ieklausieties šajā pietātē:
„Lai nepārtrauktu sarunu un novestu līdz galam, pirms ejam iekšā, mēs palikām pie durvīm un runājām, līdz panācām vienošanos.”
Tāds diplomātisms!
Platona dialogi ļauj ielūkoties sengrieķu sabiedrībā – mazā, rosīgā kopienā, kur cilvēki savstarpēji pazīstami kā padomju laikos Kurzemes mazpilsētās. Interesanti šķiet, cik nozīmīgas bijušas radu saites starp līdzcilvēkiem; dzimtas tiek atminētas paaudžu paaudzēs. Seno tautu punktualitātes dēļ izdevies restaurēt visai plašu tā laika augstāko aprindu tīklojumu, kaut vai, pavērojot dzimtu izvērsumus paskaidrojumos, paliek iespaids, ka mūsdienās reti kurš spētu tik plaši uzskaitīt zarus savā ciltskokā.
Un tad ir tā unikālā parādība, tā metafizika, ka cilvēks var domāt vienādi, lai gan vienu no otra šķir pāris tūkstoši gadu, un vēl – ka viņu arī interesē viens un tas pats, it kā informācijas impulss šautos cauri nevis telpai, bet pašam laikam. Tas ir neticami.
Viens misēklis no homo novus perspektīvas: vieta uz beigām (354B), kur Sokrāts runā par nepatīkamām lietām, kā piepūle fiziskajos vingrojumos, karagājieni, ārstēšana ar dedzināšanu un griešanu u.c., kas tiek veiktas vēlāk prognozētā labuma dēļ, tā iegūstot attiecīgi veselību, labu fizisko kondīciju, valsts drošību, un – tagad pats galvenais – varu pār citām valstīm un bagātību. Tas izklausās pēc noslēgtas sabiedrības faux pas, kas balstās uz pasaules iedalījumu savējajos un svešajos, kas dzīvo ārpuszonas kokos un ēd sēnes.
Ir divas grāmatas, ko īpatnējā kārtā man Platona dialogi atgādina. Pirmā ir vairāk kategorija – bērnu grāmatas – kā „Vinnijs Pūks” vai Muminielejas sāga. Nu, paklausieties! – „Protagors un Hipijs atzina, ka tās ir gan bažas, gan bailes, bet Prodiks domāja, ka tās ir tikai bažas, nevis bailes.” Otrā asociācija ir vēl odiozāka – Sokrāts izklausās pēc Veņočkas. Varbūt tas vienkārši ir relikts, šī runāšana pilnos un bagātīgos teikumos, kas manu prātu pamudina uz šādām līdzībām.
Plato – Phaedrus
Platons – Faidrs
Sākums kā pastorāle – Sokrāts un Faidrs pastaigājas pa upīti ārpus pilsētas, vezdami maigas sarunas par mīlestību. Ja vien Faidra atstāstītais Līsija vēstījums nebūtu: labāk būt mīlētam, nekā mīlēt pašam.
Vīru sarunas maniere un pietātes pilnie žesti nodrošina dialogam impozantu skanējumu. Iesākums un beigu daļa nedaudz veltīta deklamācijas mākslai, kas šajā tēmā ieinteresētos varētu saistīt vēl papildus.
Sokrāts pievēršas Līsija vēstījuma kritikai. Viņš gluži kā Šopenhauers savā esejā par literatūras kritiku tikai īsākos vārdos izsaka savas domas par tādu tekstu nepilnvērtību, kas ir kārtīgi noslīpēti, taču bezsaturīgi un līdz ar to – nevērtīgi; daiļrunīgi, bet nemitīgi ieslīgst atkārtojumos, ko Sokrāts raksturo: „Un man šķita, ka viņš draiskulīgi grib parādīt, ka ir spējīgs vienu un to pašu izteikt gan šā, gan tā, tomēr abas reizes lieliski.”
Faidrs izaicina Sokrātu uz vietas pierādīt, ka Līsija vēstījumu atspēkot viņam būtu nieka lieta. Sokrāta atbildes reakcija ir jūtami kaunīga, varbūt tikai tēloti, jo apgāšana viņam izdodas lieliski un zibenīgi: viņš pielieto tādu paņēmienu kā inversija, kad iemīlējies sakās nemīlam, un, mainot redzesleņķi, galu galā nonāk pie gluži citas tēmas diskursa, un liekas, ka piesauktā kaunība nav liekuļota, bet patiesi ir klātesoša Sokrāta emocija - precīzs apzīmējums sajūtai, kāda dažas sekundes pēc pēdējiem izteiktajiem vārdiem, izejot no domu plūduma transa, var pārņemt cilvēku, kurš apzinās, cik pašam negaidīti sācis runāt par kaut ko nepieļautu.
Līdzīga sajūta varētu rasties vaļsirdīgam cilvēkam, kurš nepamana, ka izpauž pārāk privātas detaļas „Privātajai Dzīvei”.
Ar katru līkumu upe kļūst platāka un dziļāka. Sokrāts, sabijies no savu neapzināto domu plūsmas orālitātes, lūko situāciju vērst par labu un pārmetas uz citu, dziļāku tēmu. Viņš runā par dievišķā ārprāta klātesamību mākslā, kas vienīgais spējot šo mākslu pacelt augstumos, kur nekad nenonāktu cilvēks ar savu prasmju izkopšanu vien. Ir jābūt dieva dotam labajam ārprātam: van Goga, Bēthovena, Nīčes, mums labi zināma cilvēka ārprātam.
Un tad kā zibens spēriens no skaidrām debesīm skan Sokrāta apziņas pilnie vārdi: „Ikviena dvēsele ir nemirstīga, jo mūžīgi kustīgais ir nemirstīgs,” un, kopš pastāv sākums, viss vairāk nekad nebūs nekas; ka dvēsele ir izskaidrojama un acīmredzot tā var arī nepiemist. Šādi runā Sokrāts.
Dialogs pastarpināti skar pamatīgas lietas – politisko atbildību, draudzību, estētiskā pievilkšanas spēka fenomenu. Turpmāk citi darbi uz šā fona var likties zemi un nepilnīgi. Visai riskanta afēra ir ielaišanās ar Sokrātu.
