You are currently browsing the tag archive for the ‘Lielbritānija’ tag.
John Fowles – The Collector (1963)
Džons Faulzs – Kolekcionārs (2007)
Šo grāmatu izlasīju tik ātri, ka tās vārdu nemaz nepaspēju pavietot zem “current reading” titula. Tā izšalca cauri kā viegli lasāms Nabokovs vai lēni lasāms Stīvens Kings.
Īsos vārdos, Faulza “Kolekcionārs” ir par vīrieti, kurš ieslēdz meiteni pagrabā, kur viņa mirst – īsāks konspekts iespējams tikai par “Lolitu”. Un, kad pabeidzu, tad tikai sākās: kas, pie velna, tas bija?
Vislabāk būs sākt ar šādu truismu: būšana bez sava viedokļa, tas ir nepastāvīgs stāvoklis – kā ledusauksts ūdens pāris grādus zem nulles, kad piesit, tas sasalst, tā arī nepastāvīgs viedoklis tiecas kristalizēties.
Iespējams tādēļ, ka lasītājs vienmēr vēlas sevi redzēt labā gaismā – lai gan ir novēroti arī gadījumi, kad lasītājs grāmatai ļauj sev uzbraukt ad hominem (patiesības par vidējo latvieti, teiksim) – un, šīs prasības spiests, pielāgojas saturam, autora pozīcijas mīklainība ir izdevīgs paņēmiens kā piesaistīt lasītāja uzmanību un panākt viņa mentālu iesaisti. Ja paraugās no otras puses, tas ir, no lasītāja pozīcijām, darbi ar neskaidru morālo vai kādu citu interesējošo stāju šī paša iemesla dēļ ir saistošāki par citiem. Bernards Šovs 19.gs. pirmās puses rakstniekus, konkrētāk, Dikensu, Dimā, nodalīja no 19.gs. otrās puses raksniekiem, Ibsena, Tolstoja, Čehova inter alia, ar to, ka pēdējie sajauc prātu, kamēr pirmos var lasīt no sākuma līdz galam bez īpašas intelektuālas piepūles.
Ja par Nabokovu vismaz ir zināms, ka neskaidrība ir viņa autortehnika un tīšs literārs paņēmiens, ka viņš savos darbos ir daudz paslēpis utt., Faulza “Kolekcionārs” (latviskajā tulkojumā) autora nolūkus atstāj ēnā tītus – vai tā ir kritika mietpilsonībai? vai varbūt mākslas neglābjamajai savtībai? Savā ziņā muļķīgākais, kas var būt, ir saskatīt darbā to, kas tajā nav, un jo muļķīgāk tas ir tad, kad darbā a priori tiešām nekā nav. Tas ir, no gudra darba ar vieglāku sirdi iespējams izsecināt aplamības, bet dziļuma atrašana … ir … Joprojām šaubos, cik dziļa ir Kafkas daiļrade, un – vai absurdistu pievilcības atslēga eksistē arī ārpus teātra un kino (Pintera “Sleuth” ir šedevrs).
Par Faulza “Kolekcionāru” izveidojies pretrunīgs viedoklis, kas ir tiešā veidā atkarīgs no tā, kāda ir bijusi romāna iecere un kādi ir pārējie viņa darbi. No vienas puses, par grāmatu ir iespējams “tradicionāls” skatījums, kur ieslodzītā Miranda simbolizē Nīčem raksturīgo maksimālismu un avangardu, ko sagūsta mietpilsonība un pelēcība, tai pat laikā galvenais varonis Frederiks ar dažiem sporādiskiem izņēmumiem kā “Es tanti nevainoju; tas ir dabiski, it īpaši, ja meita ir krople. Es vispār uzskatu, ka tādi kā Meibela būtu jāiemidzina, bet tam nav nekāda sakara ar lietu” – atstāj miermīlīga un piezemēta, bet nebūt ne nedomājoša cilvēka iespaidu:
“Pirms Mirandas es neko daudz par sievietēm nedomāju. Zinu, ka man pietrūkst kaut kā tāda, ko viņas visas meklē. Tādam rupjam tēviņam kā Kračlijam pie meitenēm ir panākumi .. Es laikam esmu piedzimis bez šī rupjā dzīvnieciskuma. (Un par to tikai priecājos. Manuprāt, pasaule kļūtu daudz labāka, ja būtu vairāk tādu cilvēku kā es.)”
un
“Ja cilvēks ir grābējs un izvirtulis kā lielākā daļa mūsdienās, ar tādu naudu droši vien var visu ko pasākt. Bet man jāteic, ka es tāds nekad neesmu bijis.”
No otras puses, Mirandas vārdos var saklausīt paštaisnumu un pretenciozitāti, kas ar aizgūtām idejām metas cīņā pret pašas pamatiem:
“Viņš liek man pārvērsties; man gribas dejot viņam apkārt, man gribas viņu pārsteigt, apstulbināt un apžilbināt. Viņš ir tik lēns, tik truls, tik nedzīvs. (Bez iztēles. Bez izdomas.) Kā cinka baltums. Liekas, ka viņam ir dīvaina, tirāniska vara pār mani. Viņšp iespiež mani būt mainīgai un darboties. Izrādīties. Šī nīstamā vāju cilvēku tirānija! Tā reiz teica Dž.P.”
Kofliktējošais redzējums sāk traucēt, kad parādās neatbilstība starp priekšstatiem par galveno varoni Frederiku: grāmatas pirmajā daļā atspoguļotā viņa introspekcija asi kontrastē ar tai sekojošo sagūstītās meitenes dienasgrāmatu; tiktāl nebūtu nekas, ja vien nobeigumā sagūstītāja pozīcija jau nešķistu pastarpināta ar meitenes redzējumu un ne vairs autentiska. Pirmajā daļā redzamais varonis, kurā vēl iespējams iejusties, nobeigumā kļūst it kā par citu, daudz vulgārāku un samākslotāku personu, par kuru Mirandai izlaužas gara, konfrontējoša tirāde:
“Briesmīgais vecis, kas uzmetas mugurā Sindbadam – jūras braucējam. Jā, tieši tāds tu esi! Tu ieķeries mugurā visam, kas šajā pasaulē ir brīvs, godīgs un stiprs, un nomoki to ar savu miroņa svaru. .. Visi Kalibanam līdzīgie mūs ienīst, jo mēs esam citādi. Mēs neesam tādi kā viņi, un viņi nav tādi kā mēs. Tieši tāpēc mūs vajā, izstumj, iesloga, par mums ņirgājas; viņi aizbāž sev ausis, žāvājas un aizsien acis, lai tikai nevajadzētu mūs saredzēt un ņemt vērā. Pēc tam kad dižākie no mums ir miruši, kalibani viņu priekšā lien uz vēdera. Izdod kaudzēm naudas par van Goga un Modiljāni gleznām, kurām agrāk spļāva virsū. Izņirgājās. Apmētāja rupjiem jociņiem. .. Ienīstu neizglītotos un nezinošos. Ienīstu uzpūtīgos un pakaļdarinātājus. Skaudīgos un nenovīdīgos, saīgušos, maziskos un šaursirdīgos. Ienīstu visus parastos, garlaicīgos cilvēciņus, kas nekaunas no savas parastības un garlaicības. Ienīstu tos, ko Dž.P. sauc par jauno vidusšķiru. Ar visu viņu naudu un mašīnām, televizoriem, banalitātēm un neizturami bezgaumīgajiem mēģinājumiem atdarināt buržuāziju. Es mīlu godīgumu un brīvību, un augstsirdību. Mīlu darboties, mīlu būt kustībā. Mīlu tādu esamību, kas nestāv uz vietas, bet attīstās un virzās. Mīlu visu, kas nav sastindzis un miris.”
Prognozes, kas vēlāk piepildās, ievada Mirandas izteikums:
“Es baidos no kaut kā tāda, ko tu pats sevī vēl neapzinies .. Jūtu, ka tas slēpjas kaut kur tepat, šinī istabā, šinī situācijā. Tas ir gatavs lēcienam. Uzbrkumam. Es pat teiktu, ka mēs abi kopā cīnāmies pret šī briesmoņa izlaušanos.”
Lolitas un Humberta līdzsvars tiek izjaukts; Hanibāls tiek pārāk dēmonizēts.
Vai ar konsekcences trūkumu starp romāna daļām autors centies pateikt, ka neparedzētos apstākļos cilvēks nevar paradzēt izmaiņas pats savā dabā?
Ar “Lolitu” kopīgs ir vēl kas – tas ir stāstījuma veids, kurā varonis it kā taisnojas par savu rīcību, radot episkuma sajūtu jau ar to vien, ka ir acīmredzams, ka grāmatas sākumā, kas būtībā seko pēc beigām, viņš vēl ir dzīvs:
“Jāteic, ka tanī brīdī man nebija ne mazākā nolūka pārbaudīt, vai mājā iespējams turēt slepenu ciemiņu. Nevaru pateikt, kāds īsti bija mans nolūks. Es vienkārši nezinu. Atmiņā saplūst agrāk izdomātais ar vēlāk darīto.”
Pārsteidzoši daudz citu lasītāju izsaka viedokli, cik dziļi – galvenokārt, šausminoši – grāmata ir viņus ietekmējusi. Jāatzīst, man pa īstam šausmas sajūtamas tikai Kinga romānos – trilleris nav uzslava; tajos, kas ir klasika, ir kas vairāk.
Gilberth Keith Chesterton – The Man Who Was Thursday (1908)
Gilberts Kīts Čestertons – Cilvēks, kurš bija Ceturtdiena (2008)
Kad, vieglprātīgi iepazīstoties ar autoru pirms iepazīšanās ar visu darbu pilnībā, zaudēju par abiem interesi, es atkārtoti spēju sevi ieinteresēt, mainot lasīšanas valodu. Kādēļ gan nepabeigt šo darbu, kas bija sācies tik cerīgi? Un tikai tādēļ, ka pielūgt “reliģiju” man liekas līdzīgi kā pasludināt par svēto Ābramu Linkolnu. Atmest grāmatu tikai tādēļ, ka autors bijis reliģiozs, nebūtu gudri: daudz labu darbu paliktu nelasīts (…).
Gudri kristieši pasauli tikai izdaiļo, savukārt stereotipi par reliģijām nedara godu pašiem ateistiem.
Britu autors Gilberts Kīts Čestertons ir sava laika bērns – izsmalcināta un rafinēta valoda ir ne tikai viņa, bet arī viņa laikabiedru, Šova un Vailda iezīme. Kamēr Šovs bija rūdīts sociālists, bet Vailds – dekadents, Čestertonam izdevās būt tiešam pretstatam abiem. Grāmatas ievaddzejolī (kuram nezin kādēļ latviskajā tulkojumā atmests nozīmīgais pēdējais pants) autors savu bērnu dienu fonu raksturo kā laiku, kad “zinātnē pieteica iedomas, mākslā slavēja trūdus”, pār pasauli bija pārvilcies “slims mākonis” un vien retais uzdrošinājās saukt pēc “tīrākam lietām” – “desmit miljoniem zāles stiebru”. Čestertona ilgotajā nirvānā ietilpst arī Dievs un “laba Republika”.
“Cilvēks, kurš bija Ceturtdiena” ir politiska grāmata – tas ir tāds laiks: krustojas tikumi ar defektiem, liela bagātība ar galēju nabadzību, stingrs šķiriskums ar centieniem izlauzties -, bet ne tikai. Čestertons pēc būtības ir mākslinieks, un, iespējams, raksturojot galveno varoni Saimu, viņš raksturojis pats sevi:
“Gabriels Saims nebija slepenpolicists, kurš izliekas par dzejnieku; viņš patiešām bija dzejnieks, kurš bija kļuvis par slepenpolicistu. Un arī viņa naids pret anarhiju nebija liekuļots. Viņš bija viens no tiem, kurus dzīve, pateicoties uzskatāmam apkārtējo stulbumam, agri ir novedusi līdz izteiktam konservatīvismam.”
Saims savu pozīciju nemanto, bet iegūst pieredzē: kā sacelšanos pret sacelšanos, rebellion against rebellion.
Tomēr, ja savas pirmās nodaļas, lai gan misticiskas, ir morāli skaidras, tuvinoties beigām, autora pozīcija nolasāma arvien grūtāk. Zināšanas par autora ortodoksālajiem uzskatiem, kas sākumā šķietami atbaidīja, tagad noder; citādi būtu grūti atrast jēgu konstantajā tikumīgā un zemiskā atskaites punkta maiņā grāmatas lappusēs. Un, pat ja autora pārliecība ir kaut cik zināma, beigās skaidrība a priori nav ieplānota: ar Sokrātisku ironiju Čestertons iemiesojas ikkatra sava iespējamā oponenta domu gājienā, prognozē tā soļus vairākus gājienus uz priekšu, sevi atstājot neizdibināmu.
Šī ir pirmā grāmata, ko lasu oriģinālā un tulkojumā vienlaikus: pirmkārt, tādēļ, ka atklāju, ka tulkojums pārāk atkāpies no oriģināla, otrkārt – Čestertonam ir brīnišķīga valoda (kas, jau minēju, ir laikmeta iezīme un, manuprāt, radusies aktīvās polemikas rezultātā). Viņa krāsu virtuozitāte salīdzināma ar Ficdžeralda tēlainību “Lielajā Getsbijā” – ne ar tiem slavenajiem visuresošajiem spīguļiem, bet uzmanīgs lasītājs atcerēsies ko tādu kā “zaļo uguntiņu” East Egg krastā un pelēko pelnu ieleju pie liktenīgā lielceļa. Tad lūk, Čestertonā ir no pēdējā: no kuterīša nākošā gaisma spīd sarkana kā pūķa mazuļa acs, viņa rieti un ausmas ir detektīvromānu cienīgi, Safronparks un ceriņi iezīmē gan romāna apļveida struktūru, gan krāsu paleti. Viņa uzburtais kolorīts raksturīgs ekspresionisma māksliniekiem; “Cilvēks, kurš bija Ceturtdiena” atgādina “Kliedzienu”, kurš smaida ar dadaisku Monas Lizas smaidu.
Pārslīpējumi, kontrasti, galējības – tas ir Čestertons, saukts arī par paradoksu meistaru. Paradokss ir viņa literārā taktika un iekšējais stimulants. Bertolučī “Sapņotājos” ir vieta, kur Teo strīdas ar M…, kurš ir pārāks: Čaplins vai Kītons? Ekscentriskais, nesamierināmais francūzis Teo un viņa miermīlīgais, konformistiskais studiju biedrs no aizokeāna lielvalsts, kura kā reizi plosās Vjetnamā. “Mākslinieks ir anarhists, un anarhists ir mākslinieks,” saka Čestertona Teo – varonis Gregorijs. Vīrs, kas met bumbu, ir mākslinieks ar to, ka pāri visam dod priekšroku nejaušībai. “Īsta dzejnieka prieks ir tikai un vienīgi haosā. Ja tā nebūtu, tad jau vispoētiskākais veidojums pasaulē būtu apakšzemes dzelzceļš.” – Tā ir? Ne gluži. – Pēc metrostacijas Slounskvērā nonākt galā Viktorijā, tā, lūk, ir māksla, paredzamībā ir māksla, tā simbolizē uzvaru cīņā ar haosu, apgalvo jau pieminētais slepenpolicists Saims.
Nevar būt nekā saistošāka, kā iekaisis strīds starp personām, kuras abas šķiet simpātiskas.
Victor Hugo – L’Homme Qui Rit (1869)
Victor Hugo – The Man Who Laughs
Viktors Igo – Cilvēks, kas smejas (2007)
Viens no skaistākajiem grāmatas nosaukumiem, viena no kontraversālākajām, tai pat laikā – neuzbāzīgākajām grāmatas tēmām. Bērnu sejas izkropļošana bagāto izklaides vajadzībām, lai gan nav vēsturiski apstiprināts fakts, jau pats par sevi kliedz pēc taisnības kā vairums Igo darbu. “Cilvēkam, kas smejas” piemīt vairāk no postmodernisma, nekā varētu iedomāties.
Grāmata neiekļaujas Igo daiļradē arī ar to, ka darbība nerisinās vis Francijā, bet 17-18.gs mijas Anglijā: “Tas bija tais laikos, kad kāda karaliene, iedomādamās, ka iemantos mūžīgu pazudināšanu, iztēlojās elli kā gultu ar rupjiem palagiem.” Interesanti, ka arī “Vertigo” tiek slavēts par to, ka ir vismazāk Hičkoka stila filma. Grāmatas oriģinālnosaukums esot bijis “Pēc karaļa pavēles”. Epigrāfā autors min, ka vēl labāk romānam piestāvētu vārds “Aristokrātija”:
“Anglijā viss ir dižens, pat tas, kas nav labs, pat oligarhija. Angļu patriciāts ir patriciāts šā vārda vispilnīgākajā nozīmē. Nekur pasaulē nav bijis spožākas, nežēlīgākas un tik dzīvotspējīgas feodālās iekārtas kā Anglijā.”
Romānā jūtami priekšvēstneši Heses “Stepes vilkam”:
“Vientuļnieks ir vāji izteikta mežoņa forma, ko civilizētā sabiedrība ar mieru paciest. Jo ilgāk mēs klejojam pa pasauli, jo kļūstam vientuļāki. Ar to arī izskaidrojama Ursusa mūžīgā pārvietošanās. Ilgāku kavēšanos vienā vietā viņš uzskatīja par brīvības zaudēšanu,”
Orveliskajai ironijai, kas ļauno pasniedz kā īpatnēju, novērojamu objektu:
“Tādā kārtā Barkilfedro atradās starp divi ticībām un viņa dvēsele no debesīm nogāzās zemē. Dažām rāpuļu dvēselēm tas nemaz nav tik slikts stāvoklis. Ir tādi ceļi, pa kuriem var tikt uz priekšu tikai rāpus,”
Kafkam, ar to, ka “lielie vīri” ir tie, kam pieder īstā lemšana:
“Cik briesmīgi, ja ar mums izrīkojas kāds nezināms likums! Cilvēks var būt drosmīgs visādos apstākļos un tomēr apmulst tiesas priekšā. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēku tiesa ir tumšs kambaris, pa kuru tiesneši staigā taustīdamies.”
Lasīt 19.gs autorus ir viena priekšrocība: no tiem ir ietekmējušies daudzi 20.gs autori.
“Cilvēka, kas smejas” varonis Ursuss iezīmē vidusceļu starp, no vienas puses, Manna skumjām par aristokrātijas iziršanu un, no otras puses, Igo paša pozīciju, kas nostājies nabadzīgo pusē. Ursuss saka:
“Reiz man gadījās redzēt, kā hipopotams uzmina virsū kurmja rakumam; viņš visu samina; bet viņš nepavisam nebija vainīgs. Šim labsirdīgajam milzim nebija ne jausmas, ka pasaulē ir kurmji .. Citam citu samīt – tāds ir dabas likums .. Es, piemēram, – es lordus mīlu, bet vairos no viņiem. Esmu pie viena no viņiem dzīvojis. Ar to pilnīgi pietiek, lai man būtu saglabājušās skaistu skaistās atmiņas. Atceros viņa pili kā milzu spožumu mākoņos .. Dievs, ievērojis vājās vietas, gribēja pierādīt, ka viņš prot radīt arī laimīgus cilvēkus, un viņš radīja lordus par prieku filosofiem .. Jā, un kas tur liels, ka pasaulē ir trūkumcietēji! Viņi noder par būvmateriālu bagātnieku laimei. Pie joda! Mūsu lordi ir mūsu slava .. Neķengāsim viņus, it kā mēs būtu skauģi. Esmu laimīgs jau tāpēc vien, ka varu noskatīties šai skaistajā vīzijā. Lai man nav gaismas, bet man ir šās gaismas atspulgs.”
Ursuss ir filozofs; šis ir filozofisks veids, kā raudzīties uz notiekošo. Igo nav filozofs un caur grāmatu velta skarbu kritiku bagātajiem, saucot tos par laimīgajiem – nelaimīgo ekspluatētājiem”. Autors kritizē labdarību un uzspēlētu līdzcietību, kas nopērk cilvēkus kā lietas ar neko vairāk kā “kaulu, ko atņēmuši savam sunim un pametuši jums.” Igo raksta:
“Labdarība ietver sevī labprātīgu pakļautību labdarim. Labdari prasa, lai jūs justos niecīgi un atzītu viņus par dieviem .. Šī maize ir verdzības maize, šī pajumte ir kalpu istaba, šīs drēbes – livreja, šis darbs – izsmiekls; tiesa, par šo darbu mums maksā, bet tas mūs padara par lopiem!”
Tāpat grāmatas sižets cieši savijas ar tālaika britu politisko iekārtu, kurā uz brīdi paspīdējusī republika atkal tiek nomainīta, turklāt, pēc tautas lūgumiem, ar monarhiju. Kamēr aristokrātija tiek kritizēta par tās vieglprātību un paštaisnumu, tauta – par pakļaušanos un pūlis – par muļķību; viena no retajām vietām, kur Igo kļūst cinisks:
Atžilbuši no [Kromvela laika Anglijas ar plašām brīvībām, presi u.tml.] politiskā bezprāta, visi tagad izsmēja revolūciju, zobojās par republiku un par to savādo laiku, kad nemitīgi tika skandināti cēlie vārdi TIESĪBAS, BRĪVĪBA, PROGRESS; par to pārspīlēto svinīgumu tagad smējās. Atgriešanās pie veselā saprāta bija kaut kas brīnišķīgs.”
Igo darbam piemīt skumjš skanējums: tajā atbalsojas nekad ar pasauli nesamierinātu cilvēku raudas un nebeidzama, nepanesama nevienlīdzība:
“Domās viņš uzmeta saltu atvadu skatienu šai nupat redzētajai sabiedrībai. Laulība bez mīlestības, ģimene bez brāļa jūtām, bagātība bez sirdsapziņas, skaistums bez tiklības, tiesa bez taisnīguma, kārtība bez līdzsvara, varenība bez saprāta, vara bez tiesībām, spožums bez gaismas.”
Igo peizāžās ir karātavas, marīnās – grimstoši kuģi (“zupa zivīm”); viņa arhitektonika apraksta dzīvi: pazemes moku kambari un karaļnamu izlaidīgie iemītnieki. Atšķirībā no Manna “Budenbrokiem”, Igo ar kontrastiem iedveš romānā dzīvību, tā izvairoties no vienmuļības. Darbs, ja neskata vecumu, ir moderns. Tādai jābūt viskvalitatīvākajai klasikai. “Iedarvoti noziedznieki ilgāk saglabāsies citiem par biedinājumu. Iedarvošanu izdarīja aiz cilvēkmīlestības. Tādējādi pakārtie nebija tik bieži jānomaina.” – tā vēl varētu rakstīt tikai Vonnegūts.
Igo romāns atrodas stadijā pirms pabeigta, pilnībā integrēta, lineāra darba – līdzīgi kā Melvila “Mobijs Diks”. Romāna sagrupēšanās atspoguļo tā konstrukcijas procesu – starp sižeta pavērsieniem iespraucas nodaļas ar vēsturiskiem ekskursiem, teiksim, par tiesu sistēmu, ceremoniju rituāliem, rādot, kā autors pats pa lieliem kumosiem ziņas ir apguvis. Uz vienas pašas Ursusa kulbas vien ir uzdrukāta visa britu aristokrātijas nomenklatūra.
Vislabākās romānā ir abas ievadnodaļas. Kamēr vēl nav saprotams, par ko romāns būs, cik plašs būs tā tvēriens, cik reālistisks, ievads par vientuļo ceļojošo izklaidētāju Ursusu ar piejaucētu vilku Homo un bērnu tirgotājiem kompračikosiem rada mīklainu pamatu turpmākajam. Vājākās, kā jau vairumā senāku darbu, ir beigas: nolemta un iepriekš paredzama pakāpeniska izdzišana.
“Bet vai smiekli vienmēr nozīmē jautrību?” jautā autors. Tāpēc lai neapmuļķo nosaukums – tā nav smejamā grāmata, tā ir groteska: ass, kariķēts situācijas redzējums, liekulības, pūļa un vadoņa kritika. Galvenais varonis Gvinplēns devis iedvesmu Džokera vizualizācijai.
