Kādas grāmatas ir vērts lasīt angļu valodā?

Vai plašākā nozīmē, kādas grāmatas ir vērts lasīt svešvalodā, ņemot vērā, ka svešavalodā lasīt ir apgrūtinošāk un lasīšana paņem vairāk laika, kamēr latviešu valodā – tulkojumi atstāj pliekanības sajūtu un neiepriecina. Tāpēc katrreiz ir prieks par labi izdevušos latviešu tulkojumu.

Personīgi par lasāmām svešvalodām bez angļu saucu arī vācu un itāļu valodu: vācu valodā pēdējais, ko lasīju, bija “Die Blaue Abende in Berlin” par Nabokova gadiem Berlīnē (grāmatas par rakstnieku dzīvi ir apmāns un depoetizācija, un pēc šīs pieredzes tādām eju ar līkumu, izņēmums ir Hjūza grāmata par Bernardu Šovu – iespējams tāpēc, ka tā ir tik piesātināta ar citātiem – un šauras ejas); itāļu valodā – Markesa “Memoria delle mie puttane tristi“, grāmata, kuras noformējums piestāvēs dāvanai

un U2 dziesmu tekstus:

Mangiavamo il cibo, bevevamo il vino
Tutti si divertivano
Eccetto te
Stavi parlando della fine del mondo

Lasot svešavalodā, uztvere iegūst citādu skanējumu, sapratne par tekstu izplūst, nozīme rodas no nebeidzamām interpretācijām. Tieši tāpēc svešvalodās, lai gan lasīšanas process veicas lēnāk, lasīt ir daudz interesantāk un grāmatas bieži vien liekas dziļākas un nozīmīgākas.

I
Ja ir pietiekamas zināšanas, grāmatu vislabāk ir lasīt oriģinālā. Oriģināls piedāvā tiešu sasaisti ar autora estētiku: vārdiem, formulējumiem, rakstniecības paņēmieniem. Tulkojums rakstnieka rokrakstu nespēj atdarināt, turklāt daži tulkojumi vietām ir neskaidri un pat nesaprotami - atlaide, kas pieļaujama tikai oriģināliem.

Teiksim, apskatot Frensisa Skota Ficdžeralda romānu “Lielais Getsbijs” un tā tulkojumu latviešu valodā, var pamanīt zudumus: autora unikālo Vidusjūras salīdzinājumu ar “zilo medu” (turklāt dzeltens un zils darbā ir būtiskas krāsas; latviešu valodā – “zilzils”), tāpat arī “pasaule un tās mīļākā”, kas ieradusies Getsbija viesībās, pārdēvēta par vienpersonisku “sabiedrības ziedu”.

Saistībā ar tekstu svešvalodā, ir vieglāk un ir grūtāk lasāmi autori. “Mušu ķēniņu” angļu valodā nespēju uztvert – pārāk daudz tekstā bija nezināmo; filma kļuva pārāk sirreāla. Tagad man nav vēlēšanās to lasīt vispār; nepilnīgu zināšanu spēja nokaut interesi par tekstu laikam nav divreiz jāmin: šī paša iemesla dēļ nespēju lasīt Rušdi un sapratu, ka tāpat uz vēlāku laiku jāatliek “A History of the World in 10 1/2 Chapters” – uz laiku, kas būs izlasīts Korāns un būs izlasīta Bībele. Labā ziņa – par teksta sarežģītību, ja vien tas nav hameleona tipa darbs kā “Uliss”, var spriest jau pēc pirmajām lappusēm,

Tāpat ir pārāk maz zināšanu, lai teiktu, kuri ir viegli un kuri – grūti lasāmie autori. Teiksim, no zināmiem, Nabokovs man šķiet viegli lasāms, bet tāpat spēju viņu iztēloties kā grūtu autoru – plašā vārdu krājuma dēļ. Ērvina Velša grāmata, ar kuru nezin kādā veidā mēs dalām kopīgu māju, ir pilna ar slengu: to nav viegli lasīt un varbūt nemaz nevajag, lai gan autora izteiksme ir interesanta un sižets – asprātīgs.

II
Svešavalodā ir vērts lasīt grāmatas, kas citādi nav pieejamas. Teiksim, ir pieejams daudz Heses sējumu vācu valodā, kamēr angļu valodā ir krietni mazāk; par Nabokovu visizsmeļošākie materiāli ir krievu valodā un daži no tiem pilnā apjomā ir internetā.

Daudzi slavenu autoru mazāk zināmi darbi tiek nogrūsti plauktu dziļumā netulkoti. Vai latviešu valodā pastāv arī otra galējība: tiek tulkots nevis nozīmīgākais, bet – jaunākais vai “skandalozākais” (nezinu kā nosaukt Vaclava Havela “Vēstulres Olgai”). Meistardarbi atražo sevi, bet tas nebūt nenozīmē, ka ēnā palikušajiem darbiem piemīt būtiski trūkumi. Piemēram, Nabokova labākais darbs daudziem neliksies “Lolita”, Flobēram – “Bovarī kundze”.

III
Piedzīvojumu grāmatām, kur galvenais ir sižets, visērtākie būs tulkojumi. Lai gan apgalvoju, ka tulkojumi nekad nesasniedz to līmeni, ko oriģināls, piedzīvojumu romānos nepilnības ir mazāk jūtamas. Mierīgi latviski lasīt var Igo, Dikensu, Vernu, Londonu, Šteibeku, Hemingveju, Remarku un lielāko daļu citu autoru, daudzi no kuriem ir plaši tulkoti un padomju aparatčiku mīluļiem iznākuši pat savi “kopotie raksti”. Te gan jāteic, tas ir vairāk impulsīvs apgalvojums, jo tik liela interese par darbu, ka ir vēlme lasīt vairākās valodās vienlaiku, ir tikai par dažiem darbiem.

Citādi ir ar autoriem, sauksim viņus par modernajiem autoriem, bet, vēl jo vairāk, postmodernajiem autoriem, kuriem izkoptāka kļūst izteiksmes neatdarināmā oriģinalitāte (!). Visjaunāko laiku proza pamazām sevi izsmeļ; grūtāk ir izdabāt lasītājam, kurš saprot daudz vairāk un ir daudz vairāk pieredzējis nekā viduslaiku lasītājs, bijis tur, redzējis to – neviena pasaules vieta vairs nav noslēpjama, neviens fakts – neizzināms, neviena fikcija nav neatmaskojama. Moderno lasītāju nav viegli pārsteigt, bet, ja tāds mēŗkis ir uzstādīts, pārsteigumi var būt tikai uz fantāzijas, brutalitātes vai unikāla pasniegšanas veida pamata.

Kas man liekas oriģināli, bet par ko šeit neiederētos runāt, ir starpžanru māksla. Kā Tarkovskis, kurš sasaistīja kino ar literatūru, žanru kombinācijas dažādās variācijās man liekas vēl neapgūta zeme, kurā varētu notikt nākotnes attīstība – literatūra un peldēšana, piemēram.

Īsāk sakot, jo izteiksmes ziņā spilgtāks un virtuozāks ir darbs, jo tas sevi vairāk spēs attaisnot oriģinālā, citādi – pašmāju tulkojumi grāmatnīcās un bibliotēkās ir pieņemama alternatīva. Tāpēc ir labi, ja ir priekšzināšanas par autora rakstības stilu.

IV
Grāmatas piedāvā cilvēkiem kopīgu atsauču materiālu. Piemērs nav tālu jāmeklē – “Zaļā zeme” ir laba atsauce pati par sevi (kaut kas garš un obligāts, “savs krusts”), no citām zemēm – “donkihotisms”, “tā gadās” un daudzi citi mikroelementi, kuru izcelsme ir grāmatās. Tas, ko Tonija Budenbroka saprata ar “sēdēt uz akmeņiem”, ko Čestertons sauca par Svētdienu.

Šis punkts ir tiešā veidā saistīts ar autora vārdu izvēli, tāpēc tos ir svarīgi – protams, ne tā, ka baigi svarīgi, bet ērtāk ir zināt – gan oriģinālā, gan latviešu valodā. Teiksim, izlasot Vonnegūtu angliski, neradīsies nojausma par daudzajiem Elsberga darinātajiem analogiem, kas paši par sevi ir klasiska vērtība. Tāpat ir arī ar “Maskavu-Gailīšiem”, kuru nesenais tulkojums bagātina latviešu valodu ar jaunu izteiksmi, bet līdztekus eksistē frāzes krieviski, kurās labāk par mani orientēsies jebkurš cits.

V
Dažreiz rodas nepieciešamība kādu grāmatu citēt. Ja grāmata ir angļu valodā, citēšana ir neērta, jo tulkojums jāveic autonomi un tas “nav oficiāls”. Šis punkts vairāk attiecas uz tādiem darbiem kā Platona “Valsts” (un citiem antīkiem avotiem), Makjavelli “Valdnieku”, Orvela distopijām… Kā būtu, ja katrs Rietumiem kopīgos desmit baušļus tulkotu pa savam?

Tomēr šis punkts vairāk attiecas uz darba pēcapstrādi, tā pielietojumu vēlāk, un mazāk uz izvēli, kādā valodā lasīt.