Makss Frišs – Štillers (1954)

Max Frisch – Stiller (1954)
Makss Frišs – Štillers (2003)

I

Makss Frišs (1911-1991) ir šveiciešu rakstnieks, pēc profesijas žurnālists, vēlāk izmācījies par arhitektu. Frišu pamatoti uzskata par vienu no labākajiem – un ne tik tādēļ, ka nedaudziem – šveiciešu autoriem; viņa tēmas ir cilvēka identitāte, individualitāte, atbildība, morāle un politiskās saistības, tātad gana vispārīgas tēmas, kuru izdošanās vai neizdošanās vispirmāmkārtām ir atkarīga no autora rokraksta. Frišs tiek vērtēts visai dažādi (1 un 2).

Kā vairums šveiciešu Frišs Otrā pasaules kara laikā kalpo armijā; savam varonim Štilleram Frišs piemēro līdzīgu dzīves pieredzi:

- Jo tā rīkojas vēl daudzi šveicieši, ja viņiem tas sāk krist uz nerviem.
- Viņi piesakas ārzemnieku leģionā?
- Trīs simti gada laikā!
- Kāpēc ārzemnieku leģionā?
- Jo viņi šeit kļūst nervozi.

Kā nozīmīgu biogrāfijas detaļu nevar nepieminēt Friša plašo ceļojumu pieredzi – viņš tik tiešām viesojas un garāku vai īsāku laiku pavada tajās vietās, ko pēcāk apraksta: Prāgā, Balkānos, Stambulā, Grieķijā, Romā, Berlīnē, pēc tam gadu studē ASV, viesojas Padomju Savienībā, Japānā un Ķīnā. Sākumā viņa ceļojumu piezīmes un dienasgrāmatas iznāk autonomi, vēlāk viņš redzēto pārceļ mākslinieciski augstvērtīgākās formās – vairākās lugās un t.s. triloģijā jeb secīgos romānos “Štillers” (1954), “Homo Faber” (1957) un “Mans vārds ir Gantenbains” (1964).

II

Lasot disertāciju, kurā salīdzinātas Vima Vendersa “Debesis pār Berlīni” (1987) ar tās amerikāņu ekvivalentu, filmu “Enģeļu pilsēta” (1998), interesanta liekas daļa, kas blakus nostata atšķirības starp ASV un Eiropas kino. Klasisku Holivudas naratīvu raksturo psiholoģiski labi definēti varoņi, kas cīnās, lai atrastu izeju no kādas problēmas vai sasniegtu kādu mēŗki, kanonisks stāsts, kurā nekam neļauj iztraucēt sižeta galveno līniju, cēloņsakarības, ka aizpilda visus sižeta robus un citas pabeigtības pazīmes; tiek atzīmēta arī filmas ideoloģijas ciešā saistība ar filmas žanru, eksistē mūziklu, melodrāmas, zinātniskā fantastikas kanoni; tāpat filmām ir stingra sociāla funkcija: “Vairums filmu rada sapni par labāku pasauli un paralizē jebkuru vēlmi pēc revolūcijas; tās iecementē baznīcu, esošo kapitālisma sistēmu, laulības un ģimenes tradīcijas un laimīgās beigas kalpo par morālu katarsi.”

Vācijas kino tradīcijas spēcīgāks ir semioloģiskais aspekts, tas ir, pieņēmums, ka eksistē nevis viena, bet vairākas “realitātes”, un ar kādām tiesībām var apgalvot, ka kāda no tām ir “pareizā”? Tāpat vācu un, plašāk, Eiropas skolu raksturo izvairīšanās nošķirt ar kinematogtāfiju saistītās profesijas vienu no otras – “profesionāļu trūkuma dēļ” uznāk auteur.

Attiecinot salīdzinājumu uz literatūru, Friša “Štillers” ir Eiropas kino prototips, un līdzās žanra stabilākajam pārstāvim Prustam Frišs caur galvenā varoņa tēlu izvērš monologu pats ar sevi. Nepamatoti maz vērtētā darba vadmotīvs ir cilvēka identitātes meklējumi caur egocentrisko jautājumu – was bin ich? Kā indivīds var kaut ko spriest par savu “es”, ja atskaites sistēmai – apkārtējiem cilvēkiem – piemīt viedokļa inerce?

Frišs to pasaka smalkāk – caur reālām, tai pat laikā metaforiskām cietuma ainām parāda kādu vīrieti vārdā Džeimss Vaits, kurā apkārtējie atpazīst pirms gadiem pazudušo Anatolu Ludvigu Štilleru, slavenu Šveices tēlnieku. Ilgā prombūtne galveno varoni pārmainījusi, bet varbūt notikušais ir pārpratums – zobu rentgeni nesaskan – un aprakstītie ir divi dažādi cilvēki? Lai gan apkārtējie cietumniekā saskata Štilleru, pats cietumnieks nemitējas sevi dēvēt par Vaitu un neatzīst tam piedēvēto ampluā („Ich bin nicht Stiller!“). Liekas, ka redzama ir viena persona, kuru starp aizbraukšanas un atgriešanās laiku ir piemeklējis atmiņas zudums un kuram tagad no tuvinieku liecībām ir jācenšas rekonstruēt sava “priekšgājēja” dzīvi un nesaprotamo identitāti.

III

No malas skatoties, Friša “Štillerā” nav nekā ārkārtēja un nebijuša: ap dažbrīd neticamo, bet kopumā ikdienišķo sižetu vijas tradicionālas buržuāzijas dzīves ainas. Dažkārt pirmās personas stāstījumu pārtrauc simboliski svešzemju motīvi, kuru norises vietas aptver dažādas zemeslodes puses: ne vien vairākas Viduseiropas valstis, kuru portretējumā lielākoties izmantotas pēckara rīcībpolitikas atskaņas

(“jūs taču nedomājat nopietni, ka Šveices buržuāzija kā vienīgā pasaulē nemaksāja fašismam nodevas .. pēc tam jūs mazgājat savas rokas šveiciešu nevainībā, spļaujot uz Vāciju, un to jūs esat darījuši vienmēr”),

bet arī Meksikā

(“tirgus atgādina krāsaino filmu, un tas ir tieši tāds: krāšņs, ļoti krāšņs, un tomēr patiesībā ir brīži, kad tev piepeši sametas bail. Tas smird pēc beigta suņa. Bērni plikām pakaļām sēž netīrumos, uz puvušiem augļiem. Zemē guļ prece, es to redzu vēl šodien: pupiņas un zirņi, rieksti, tādi augļi, kurus ieraugu pirmo reizi, pa starpu saldumi, ap kuriem lidinās mušas, un zivis, kuras tveicīgajā saulē sapūst. Blakus galdnieks taisa bērnu zārkus, grēdām, neapstrādātus un lētus”)

un Amerikās divās sejās – kovboju zemē un Ņujorkā.

Šižets ir reizē subjektīvs – kāda Šveices cietumā nonākuša vīrieša Tagebuch, liecības septiņu burtnīcu garumā par savām izjūtām ieslodzījumā

(“Man liekas, ka tas viss ir tikai farss, un vecākajam uzraugam ir grūti aizturēt smieklus un mūs visus atbrīvot; tajā pašā laikā šķiet, ka viņi varbūt tomēr ir gatavi mūs spīdzināt, un nozagtais kartupelis ir pietiekams iemesls, lai viņi ierastos ar nokaitētiem dzelžiem” – šī daļa nedaudz atgādina eksaltētās epizodes no Nabokova “Ielūgumu uz nāvessodu”),

Štillera dzīves rekonstrukcija un viesojošos, acīmredzami svešo cilvēku vērtējums – bet tai pat laikā sižets ir daudzslāņains: tas atsaucas gan uz sievietes un vīrieša atiecībām

(“.. sievietes un vīrieša līdztiesība; atteikšanās no uzskata, ka pietiek ar seksuālo uzticību, un tāpat no cita uzskata, ka bez seksuālās uzticības vispār nav nekādas laulības”),

gan cilvēka personīgo identitāti un identitāti, ko viņam piedēvē citi, gan dažādu mentalitāšu jautājumiem:

“.. salīdzinājumā ar Šveici tas bija vienkārši lieliski, kā ļaudis šeit [Ņujorkā] uzdrošinājās teikt cildinošus vārdus. Un piepeši Sibilla sev vaicāja, vai viņi vispār redz to, ko slavē .. Nekad uz ielas viņa nesastapa ašu neapzināta prieka skatienu, jā, ne reizi sarunājoties neuzplaiksnīja satraucošā nojausma, ka ir divu dzimumu cilvēki. Viss notika biedriski, šai ziņā ļoti jauki; tomēr nebija arī spriedzes, jaunu nianšu bagātības, spēles mākslas, burvības, draudu, iespēju būt kaut kur iepītam. Te valdīja seklums, ne tukšums, Dieva dēļ, te ņudzēja no gudriem, izglītotiem cilvēkiem, tomēr te nejuta dzīvīgumu, te bija kaut kā nepievilcīgi, jautās neziņa.”

Jāņem vērā, ka romāns sarakstīts 50.gados, kataleptiskā ilūziju zaudēšanas laikā, kas psiholoģiski tuvs mūsdienām, tāpat laikā, kad vietumis jau sācies tautu sajaukšanās otrais vilnis, bet līdztekus eksistē diezgan suverēna nošķirtība. Īpaši Frišs mīl aprakstīt dzimtās Cīrihes detaļas:

“Patiesībā viņi dara kaut ko daudz negudrāku: viņi samaitā savu senču pilsētu, neuzceļot vietā jaunu, mūsdienīgu, īpašu pilsētu,”

un

“Šai pilsētiņai piemīt kaut kas parasts, kas svešiniekiem, kā saka, šķiet ļoti patīkams; tā ir provinciāla, bet ne garlaicīga. Tā ir provinciāla ar Furtvenglera koncertiem, Žana Luija Baro viesizrādēm, ar izstādēm no Rembranta līdz Pikaso, ar vācu emigrantu teātra mākslu, ar to, ka te ir dzīvojis Tomass Mans, tomēr arī ar daždažādiem pašu cilvēkiem, kaut ko dara plašajā pasaulē, līdz viņu slava pamazām sāk glaimot arī pašu zemei, kura savukārt nav spējīga darīt viņus slavenus tieši tāpēc, ka tā ir provinciāla, jo nav apzināta tās vēsture.”

Līdzīgu motīvu autors izvērsis par valsti kopumā, tās tieksmi pēc perfekcijas un vienlīdzības un sabiedrības akūto taisnīguma izjūtu:

“Veids, kā viņi mēģina regulēt moderno satiksmi, svešiniekam uzreiz nav saprotams; turklāt žandarmi to dara, pieliekot lielas pūles, un viņi izskatās ļoti nopietni, un vispirms viņiem rūp taisnīgums, šķiet, mazāk satiksme; pie katra krustojuma tu jūties kā padots sava veida morālai audzināšanai.”

“Štillers” ir grāmata, kuru ir jāiegūst. Ne tikai tādēļ – bet arī tādēļ – ka tajā vienkopus redzami autentiski dzēruma materiāli, nesaudzīga kritika Šveicei no iezemieša mutes, kolorīti Meksikas un Dienvidštatu apraksti, defamiliarizētas dzimumu atiecības un skatījums uz nāvi… Pastāv aizdomas par to, ka romānā aprakstīto sajūtu radiācija ir nepastarpināta – ka tādas sajūtas, kādas tiek aprakstītas, tiek arī sajustas.

“Tu jūties kā brālis tiem visiem cilvēkiem, ieskaitot viesmīli, kurš atnes tev viskiju; tev ir tāda sajūta, it kā šajā pasaulē vispār vairs nebūtu vajadzīga nekāda izlikšanās, tikai miermīlīgas pārgalvības sajūta.”

Teksts netiek uztverts vis pārdomājot, bet tiešā veidā vadoties pēc tā instrukcijām. Āzija Ardžento runā par aktiera sajūtām, spēlējot lomu: pat visneprasmīgākais aktieris arī uzspēlējot ir spiests personīgi izbaudīt tās emocijas, ar kurām viņam ir saskare. Tā, lasot Friša romānu, sajūtas par izlasīto veidojas tieši proporcionālas tām, kādas viņš apraksta. Un nevar just tulkojuma barjeru.

Īpaši par pēdējām lappusēm jāteic, ka stāstījumam piemīt reta spēja monotonisma apstākļos nekļūt garlaicīgam. Vārdu impresionisms bez nevienas atkāpes un šķietami bez novatoriskas informācijas liekas tiešā veidā protokolējam atspulgu no realitātes: bez uzstādījuma patikt vai nepatikt lietišķi vērojot, kā sižetu iespaido kāda nejauša detaļa: “kāpņutelpā valda troksnis, ja kāds būtu cietis, valdītu klusums.”

Friša romāns līdz sīkākajām detaļām ir fragmentārs, un neviens no varoņiem neatstāj viengabalainības sajūtu. Teiksim, Štillers, kurš romāna gaitā no ideālistiska brīvprātīgā pārtop par rezignētu vienpati, līdz beigām tā arī neatklāj savu noslēpumu. Ja par “Lolitas” režisoru var pieņemt Gusu van Santu, tad “Štilleram” tas būtu Tarkovskis.