Viktors Igo – Cilvēks, kas smejas (1869)

Victor Hugo – L’Homme Qui Rit (1869)
Victor Hugo – The Man Who Laughs
Viktors Igo – Cilvēks, kas smejas (2007)

Viens no skaistākajiem grāmatas nosaukumiem, viena no kontraversālākajām, tai pat laikā – neuzbāzīgākajām grāmatas tēmām. Bērnu sejas izkropļošana bagāto izklaides vajadzībām, lai gan nav vēsturiski apstiprināts fakts, jau pats par sevi kliedz pēc taisnības kā vairums Igo darbu. “Cilvēkam, kas smejas” piemīt vairāk no postmodernisma, nekā varētu iedomāties.

Grāmata neiekļaujas Igo daiļradē arī ar to, ka darbība nerisinās vis Francijā, bet 17-18.gs mijas Anglijā: “Tas bija tais laikos, kad kāda karaliene, iedomādamās, ka iemantos mūžīgu pazudināšanu, iztēlojās elli kā gultu ar rupjiem palagiem.” Interesanti, ka arī “Vertigo” tiek slavēts par to, ka ir vismazāk Hičkoka stila filma. Grāmatas oriģinālnosaukums esot bijis “Pēc karaļa pavēles”. Epigrāfā autors min, ka vēl labāk romānam piestāvētu vārds “Aristokrātija”:

“Anglijā viss ir dižens, pat tas, kas nav labs, pat oligarhija. Angļu patriciāts ir patriciāts šā vārda vispilnīgākajā nozīmē. Nekur pasaulē nav bijis spožākas, nežēlīgākas un tik dzīvotspējīgas feodālās iekārtas kā Anglijā.”

Romānā jūtami priekšvēstneši Heses “Stepes vilkam”:

“Vientuļnieks ir vāji izteikta mežoņa forma, ko civilizētā sabiedrība ar mieru paciest. Jo ilgāk mēs klejojam pa pasauli, jo kļūstam vientuļāki. Ar to arī izskaidrojama Ursusa mūžīgā pārvietošanās. Ilgāku kavēšanos vienā vietā viņš uzskatīja par brīvības zaudēšanu,”

Orveliskajai ironijai, kas ļauno pasniedz kā īpatnēju, novērojamu objektu:

“Tādā kārtā Barkilfedro atradās starp divi ticībām un viņa dvēsele no debesīm nogāzās zemē. Dažām rāpuļu dvēselēm tas nemaz nav tik slikts stāvoklis. Ir tādi ceļi, pa kuriem var tikt uz priekšu tikai rāpus,”

Kafkam, ar to, ka “lielie vīri” ir tie, kam pieder īstā lemšana:

“Cik briesmīgi, ja ar mums izrīkojas kāds nezināms likums! Cilvēks var būt drosmīgs visādos apstākļos un tomēr apmulst tiesas priekšā. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēku tiesa ir tumšs kambaris, pa kuru tiesneši staigā taustīdamies.”

Lasīt 19.gs autorus ir viena priekšrocība: no tiem ir ietekmējušies daudzi 20.gs autori.

“Cilvēka, kas smejas” varonis Ursuss iezīmē vidusceļu starp, no vienas puses, Manna skumjām par aristokrātijas iziršanu un, no otras puses, Igo paša pozīciju, kas nostājies nabadzīgo pusē. Ursuss saka:

“Reiz man gadījās redzēt, kā hipopotams uzmina virsū kurmja rakumam; viņš visu samina; bet viņš nepavisam nebija vainīgs. Šim labsirdīgajam milzim nebija ne jausmas, ka pasaulē ir kurmji .. Citam citu samīt – tāds ir dabas likums .. Es, piemēram, – es lordus mīlu, bet vairos no viņiem. Esmu pie viena no viņiem dzīvojis. Ar to pilnīgi pietiek, lai man būtu saglabājušās skaistu skaistās atmiņas. Atceros viņa pili kā milzu spožumu mākoņos .. Dievs, ievērojis vājās vietas, gribēja pierādīt, ka viņš prot radīt arī laimīgus cilvēkus, un viņš radīja lordus par prieku filosofiem .. Jā, un kas tur liels, ka pasaulē ir trūkumcietēji! Viņi noder par būvmateriālu bagātnieku laimei. Pie joda! Mūsu lordi ir mūsu slava .. Neķengāsim viņus, it kā mēs būtu skauģi. Esmu laimīgs jau tāpēc vien, ka varu noskatīties šai skaistajā vīzijā. Lai man nav gaismas, bet man ir šās gaismas atspulgs.”

Ursuss ir filozofs; šis ir filozofisks veids, kā raudzīties uz notiekošo. Igo nav filozofs un caur grāmatu velta skarbu kritiku bagātajiem, saucot tos par laimīgajiem – nelaimīgo ekspluatētājiem”. Autors kritizē labdarību un uzspēlētu līdzcietību, kas nopērk cilvēkus kā lietas ar neko vairāk kā “kaulu, ko atņēmuši savam sunim un pametuši jums.” Igo raksta:

“Labdarība ietver sevī labprātīgu pakļautību labdarim. Labdari prasa, lai jūs justos niecīgi un atzītu viņus par dieviem .. Šī maize ir verdzības maize, šī pajumte ir kalpu istaba, šīs drēbes – livreja, šis darbs – izsmiekls; tiesa, par šo darbu mums maksā, bet tas mūs padara par lopiem!”

Tāpat grāmatas sižets cieši savijas ar tālaika britu politisko iekārtu, kurā uz brīdi paspīdējusī republika atkal tiek nomainīta, turklāt, pēc tautas lūgumiem, ar monarhiju. Kamēr aristokrātija tiek kritizēta par tās vieglprātību un paštaisnumu, tauta – par pakļaušanos un pūlis – par muļķību; viena no retajām vietām, kur Igo kļūst cinisks:

Atžilbuši no [Kromvela laika Anglijas ar plašām brīvībām, presi u.tml.] politiskā bezprāta, visi tagad izsmēja revolūciju, zobojās par republiku un par to savādo laiku, kad nemitīgi tika skandināti cēlie vārdi TIESĪBAS, BRĪVĪBA, PROGRESS; par to pārspīlēto svinīgumu tagad smējās. Atgriešanās pie veselā saprāta bija kaut kas brīnišķīgs.”

Igo darbam piemīt skumjš skanējums: tajā atbalsojas nekad ar pasauli nesamierinātu cilvēku raudas un nebeidzama, nepanesama nevienlīdzība:

“Domās viņš uzmeta saltu atvadu skatienu šai nupat redzētajai sabiedrībai. Laulība bez mīlestības, ģimene bez brāļa jūtām, bagātība bez sirdsapziņas, skaistums bez tiklības, tiesa bez taisnīguma, kārtība bez līdzsvara, varenība bez saprāta, vara bez tiesībām, spožums bez gaismas.”

Igo peizāžās ir karātavas, marīnās – grimstoši kuģi (“zupa zivīm”); viņa arhitektonika apraksta dzīvi: pazemes moku kambari un karaļnamu izlaidīgie iemītnieki. Atšķirībā no Manna “Budenbrokiem”, Igo ar kontrastiem iedveš romānā dzīvību, tā izvairoties no vienmuļības. Darbs, ja neskata vecumu, ir moderns. Tādai jābūt viskvalitatīvākajai klasikai. “Iedarvoti noziedznieki ilgāk saglabāsies citiem par biedinājumu. Iedarvošanu izdarīja aiz cilvēkmīlestības. Tādējādi pakārtie nebija tik bieži jānomaina.” – tā vēl varētu rakstīt tikai Vonnegūts.

Igo romāns atrodas stadijā pirms pabeigta, pilnībā integrēta, lineāra darba – līdzīgi kā Melvila “Mobijs Diks”. Romāna sagrupēšanās atspoguļo tā konstrukcijas procesu – starp sižeta pavērsieniem iespraucas nodaļas ar vēsturiskiem ekskursiem, teiksim, par tiesu sistēmu, ceremoniju rituāliem, rādot, kā autors pats pa lieliem kumosiem ziņas ir apguvis. Uz vienas pašas Ursusa kulbas vien ir uzdrukāta visa britu aristokrātijas nomenklatūra.

Vislabākās romānā ir abas ievadnodaļas. Kamēr vēl nav saprotams, par ko romāns būs, cik plašs būs tā tvēriens, cik reālistisks, ievads par vientuļo ceļojošo izklaidētāju Ursusu ar piejaucētu vilku Homo un bērnu tirgotājiem kompračikosiem rada mīklainu pamatu turpmākajam. Vājākās, kā jau vairumā senāku darbu, ir beigas: nolemta un  iepriekš paredzama pakāpeniska izdzišana.

“Bet vai smiekli vienmēr nozīmē jautrību?” jautā autors. Tāpēc lai neapmuļķo nosaukums – tā nav smejamā grāmata, tā ir groteska: ass, kariķēts situācijas redzējums, liekulības, pūļa un vadoņa kritika. Galvenais varonis Gvinplēns devis iedvesmu Džokera vizualizācijai.